žļampa
žļampa apvidvārds
1.Cilvēks vai dzīvnieks, kas daudz un nesātīgi dzer.
2.Dubļi, šķīdenis.
Avoti: ME
Piemēri valodas korpusos
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusiem ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Bet mūsu purvs smirdēja pēc asiņainās pagātnes, asarām un trūdošiem kokiem, cilvēki runāja, ka vienreiz stribuki aplenkuši un sadzinuši purvā veselu nodaļu mežabrāļu, vīri stiguši un pa vienam slīkuši šķidrajā žļampā, bet stribuki stāvējuši malā un skatījušies, kā tie nozūd melnajā muklājā: vienīgi Vīts Vargalis izlauzies sveikā un izvedis savu komandieri, pliku kā papēdis, briesmīgām ugunīgām acīm, no viņa skatiena putni lidojumā stinguši un kā akmens krituši zemē — no šiem, rau, mežabrāļiem purvs tik briesmīgi smirdēja, tas negribēja pieņemt viņu miesas, pa naktīm aizvien kādu izgrūda virspusē, no rīta gani redzējuši ne vienu vien peldam melnajā ūdenī, bet pēc tam tie nogrimuši atpakaļ, uz mūžīgiem laikiem viņi notiesāti šādai gaitai: augšā, lejā, augšā, lejā, radot no prāta neizmetamu ciņu purva smaku; apostīdama kādu svešinieku, uzreiz varu pateikt: šis cilvēks ir no mūsu puses; Vargalis nekad nav tā odis, šī dvaka viņam nav pielipusi, viņš bija piesmircis ar gluži citādu — piepelējuša pagraba smaku, runā, ka tā smirdot lēģeris.
- Tikpat apmulsuši bija ezera pastāvīgie iemītnieki - gulbji, kas neizpratnē riņķoja virs žļampas.
- Tik pretīga žļampa tie pagrabi ir, ka es jau nu tur ka vairs savu kāju nekad nesperšu.
- Kāda atšķirība - Čiekurkalnā sēdēt vai kalniņā pie Pēterupītes : ) Viss viens, tikai gaiss cits un ziema, kā ziema, nevis Rīgas sasālītā žļampa.