ūvināt
ūvināt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | ūvinu | ūvinām | ūvināju | ūvinājām | ūvināšu | ūvināsim |
| 2. pers. | ūvini | ūvināt | ūvināji | ūvinājāt | ūvināsi | ūvināsiet, ūvināsit |
| 3. pers. | ūvina | ūvināja | ūvinās | |||
Pavēles izteiksme: ūvini (vsk. 2. pers.), ūviniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: ūvinot (tag.), ūvināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: ūvinātu
Vajadzības izteiksme: jāūvina
2.parasti formā: trešā persona Radīt raksturīgas stieptas, zemas balss skaņas (parasti par pūcēm).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Smējos ka ta smējos, ne tāpēc, ka smieklīgi bija, bet sevi izrādīju vēkšķējot un ūvinot uz nebēdu.
- Gavilēšana atšķīrās ar to, ka divrindes beigās , dažreiz arī vidū, beigu skaņu ļoti gari vilka, līdz pietrūkās elpa, pēc tam balsij lūstot, skaļi ūvināja augstajā balss reģistrā, lai atbalss skaļi atskanētu – sadzirdētu citi gani.