šuba
Lietojuma biežums :
šuba žargonisms
1.humoristiska ekspresīvā nokrāsa Kažoks.
Stabili vārdu savienojumiSiļķe šubā.
Stabili vārdu savienojumi
Siļķe šubā kolokācija — siļķe kažokā.
2.Uzraugs (cietumā).
Avoti: SLG, KZ
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pārvelk pār savu nevarību pļepertašas šubu.
- "Siļķe kažokā" jeb vienkārši " šuba"*, kā to dēvē šo salātu dzimtenē Krievijā, laika gaitā ir iemantojusi tādu popularitāti, ka pavārgrāmatās un internetā ir atrodamas neskaitāmi daudzas " šubas" versijas.
- Septiņi gadi aizritējuši kopš tā laika, kad viņš tāpat kā tagad jāja šai virzienā – uz Biržiem, un arī toreiz janvāris jau gāja uz beigām, ceļi bija sasaluši, un viņš tāpat ceļoja jāšus, tikai zirgs bija cits, labāks, bet viņam mugurā bija šis pats formastērps, kirasas, kažokādas cepure un šuba, viņš jāja kopā ar savu vīru pulku, un varbūt vienīgi rētu viņam bija par vienu vai divām mazāk, taču toreiz viņš jutās tā, it kā viņa priekšā padevīgi plestos visa pasaule, – viņš bija sava labdara mīlēts, saprecināts un salaulāts ar Onu Kotrīnu, un arī ieilgušais sievas meitenīgais bailīgums viņam tolaik vēl neriebās, un viņa zem sirds jau nēsāja viņa bērnu, un viņš pats bija pašpaļāvīgs un veiksmīgs, viņu gaidīja spoža nākotne un jaunajā valstī bija apsolīti augsti amati, jo taisni pirms dažiem mēnešiem, novembrī, viņi pie Valkininkiem bija sakāvuši tos nodevējus Sapiegas, un tieši tur Jonam Kareivim šāviens norāva dilbu, cik pārsteidzoša sagadīšanās, kā tā lode skrēja tai pašā mirklī, kad uzticamais vecis izstiepa priekšā roku, bet viņš palika sveiks un vesels un kopā ar Jurģi Antanu Oginski un Kazimieru Zaranku no Žemaišiem, ar Puziniem no Upītes, ar Paciem un citiem Oginskiem no Pakaunes un, protams, ar Radvilu atbalstu vareni uzvarēja tai asiņainajā kaujā, un nedēļu vēlāk Viļņā viņi pieņēma lēmumu,
- Vai Rakova kungs ir pārliecināts, vēl pārvaicāja Jons Izidors Norvaiša; tik droši, kā es mīlu Dievu, droši; kā ticu uz Mūsu Kungu un viņa pestīšanu – apliecināja Jons Rakovs, un tad rotmistrs neko vairs neteica, tikai deva saviem vīriem zīmi izgriezt zirgus no pagalma; pārmeta krustu, nokabināja no jostas pulvera radziņu un nobēra no tā mazu drusku uz zemās salmu jumta malas, izvilka kramu un šķiļamdzelzi, ar ievingrinātu smēķētāja kustību iešķīla dažas precīzas dzirksteles tieši tur, kur vajadzīgs, tieši uz pulvera un, pārliecinājies, ka jumtmales salmi jau kāri uztver liesmu mēlītes, dažus soļus atkāpās, piegāja pie sava zirga, izņēma no segliem abas pielādētās pistoles, kam vienai bija griezumiem rotāts ziloņkaula spals, bet otrai – melnkoka ar sudraba kalumiem, tad noraisīja no kakla šalli un aizsēja sev degunu un muti, saslēja šubas apkakli, pamāja vienam no saviem vīriem darīt tāpat un sekot viņam, un, kad abi iegāja mājā, viss notika zibens ātrumā: četri sausi paukšķi, kā sakaltušus zarus pārlaužot, trīs iekliedzieni, pēc tam viņi izgāja no mājas, un Jons Izidors nāca pēdējais, nesdams uz asiņainā zobena uzdurtu pakulu vīkšķi, ko bija nokabinājis no ratiņa sprēslīcas, pakulas viņš nometa sniegā, savu zobenu kādu mirkli turēja virs jumta liesmām, tad noslaucīja kupenā, iebāza atpakaļ makstī, aplaida skatienu riņķī, meklēdams kādu pagali vai nūju,
- Man vispār šubu nav kas uzvarēs