šņāpt
šņāpt 1. konjugācijas darbības vārds; sarunvaloda, transitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šņāpju | šņāpjam | šņāpu | šņāpām | šņāpšu | šņāpsim |
| 2. pers. | šņāp | šņāpjat | šņāpi | šņāpāt | šņāpsi | šņāpsiet, šņāpsit |
| 3. pers. | šņāpj | šņāpa | šņāps | |||
Pavēles izteiksme: šņāp (vsk. 2. pers.), šņāpiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šņāpjot (tag.), šņāpšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šņāptu
Vajadzības izteiksme: jāšņāpj
1.Griezt 2 (1).
1.1.intransitīvs
2.Ar ko asu, smailu veidot (piemēram, zīmi).
2.1.Rakstīt, parasti ātri, pavirši.
2.2.Svītrot (ko uzrakstītu, iespiestu).
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņa balss tukšajā klubā izskanēja asi kā šņāpdama.
- Nāksies šņāpt dzīvu miesu!
- Grasās šņāpt pirkstā.
- Grenvils metās virsū lielajai filejai; pāris reižu strauji novilcis nazi gar tērauda galodu, viņš sāka bez žēlastības šņāpt gabalu pēc gabala.
- Un, neveikli šņāpdams, uz labās rokas no pleca uz leju pa vienam vien grieza krustus – vienu, otru, trešo, ceturto.