šļupstēt
šļupstēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvsLocīšana
Lietojuma biežums :
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | šļupstu | šļupstam | šļupstēju | šļupstējām | šļupstēšu | šļupstēsim |
| 2. pers. | šļupsti | šļupstat | šļupstēji | šļupstējāt | šļupstēsi | šļupstēsiet, šļupstēsit |
| 3. pers. | šļupst | šļupstēja | šļupstēs | |||
Pavēles izteiksme: šļupsti (vsk. 2. pers.), šļupstiet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: šļupstot (tag.), šļupstēšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: šļupstētu
Vajadzības izteiksme: jāšļupst
1.Runāt, neskaidri vai nepareizi artikulējot skaņas, piemēram, mēles nepilnīgas attīstības vai darbības, zobu trūkuma vai defektu dēļ.
1.1.transitīvs
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Jā, tā bija,” šļupstēja viņas sirdsdraudzene. „
- Viņš esot šļupstējis, brīžiem uz mirkli aizmirsis tekstu. „
- Kas viņu zina, ratā aizietu bez zobiem un šļupstēdams.
- Man pat šķita, ka visi garāmgājēji runā nesaprotamā, šļupstošā valodā.
- — Vladimirs, — es atbildēju, pieceldamies un uztraukumā mazliet šļupstēdams.