šķilvis
Lietojuma biežums :
šķilvis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds
LocīšanaLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | šķilvis | šķilvji |
| Ģen. | šķilvja | šķilvju |
| Dat. | šķilvim | šķilvjiem |
| Akuz. | šķilvi | šķilvjus |
| Lok. | šķilvī | šķilvjos |
Putna kuņģis.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Seja ar skūtajiem vaigiem bija līdzīga pārgrieztam vistas šķilvim — zilgani ķiršsarkanam ar diezin kādām baltām cīpsliņām.
- Viņam iešāvās prātā, ka patiesībā taču arī domas tagad līdzīgas vistas šķilvja saturam — apgremoti graudi, sīkā grants, puspašķīduši zāles kunkulīši, reiz pārtrūkušo kreļļu sarkanās stikla zīlītes un viss kas cits.
- No saknes cirt ar piedēkli – uio- atvasināts substantīvs cirvis; par piedēkli sal. šķilt, šķilvis, kalt, kalvis.
- Meitas baidās zoss šķilvi ēst tādēļ , ka , ja to ēdīšot , palikšot melni zobi
- “Ne šķiltava, bet šķilvis,” māte pārlaboja, izsniegdama prasīto.