šķītūzis
šķītūzis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; apvidvārdsLocīšana
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | šķītūzis | šķītūži |
| Ģen. | šķītūža | šķītūžu |
| Dat. | šķītūzim | šķītūžiem |
| Akuz. | šķītūzi | šķītūžus |
| Lok. | šķītūzī | šķītūžos |
1.Ateja.
2.Netīra, piegružota vieta.
3.Telpas, kur ko šķin (apiņus, zirņus).
4.Cilvēks, kas nekārtīgi (ko) dara, kaisot, šķiežot u. tml. (ko) uz visām pusēm.
4.1.Dzīvnieks, kas ēd, izmētājot, izsvaidot barību.
Avoti: KV, KnG, SiV