šķībums
šķībums vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārds; parasti formā: vienskaitlisLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | šķībums | šķībumi |
| Ģen. | šķībuma | šķībumu |
| Dat. | šķībumam | šķībumiem |
| Akuz. | šķībumu | šķībumus |
| Lok. | šķībumā | šķībumos |
1.Vispārināta īpašība → šķībs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
2.Vispārināta īpašība → šķībs2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Ir bijuši vairāki centieni samazināt torņa šķībumu, tomēr šāda iejaukšanās ir palielinājusi sānsveri.
- Kāpēc tas šķībums tāds?
- Spilvenu un segas šķībums un greizums saknosījās, sakustējās, viņi izstaipījās, un nu jau nemaz vairs neizskatījās nedz pēc spilveniem, nedz segām.
- Un tomēr mūžam spēkā ir jautājums sev: vai tad, kad lamāju brāķi, to neražoju arī pati, vai, citu taisnumu vai šķībumu mērodama ar olekti, es neuzskatu, ka maniem apaļumiem vajadzīgs smalkāks mērs, - un galu galā, vai, noslēdzot mūža bilanci, man būs tiesības teikt, ka sabiedrībai esmu devusi visu, cik bijis manos spēkos, ka vismaz par miljondaļu milimetra esmu veicinājusi cilvēces progresu, ka ikreiz esmu atradusies tur un darījusi to, kas bijis nevis ērtāk, bet gudrāk?
- Viņš neizaugs vai izaugs kroplīgs, būs līkums, šķībums.