ļurba
ļurba kopdzimtes sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ļurba | ļurbas |
| Ģen. | ļurbas | ļurbu |
| Dat. | ļurbai | ļurbām |
| Akuz. | ļurbu | ļurbas |
| Lok. | ļurbā | ļurbās |
ļurba kopdzimtes vīriešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ļurba | ļurbas |
| Ģen. | ļurbas | ļurbu |
| Dat. | ļurbam | ļurbām |
| Akuz. | ļurbu | ļurbas |
| Lok. | ļurbā | ļurbās |
2.apvidvārds Nekārtīgs, nevīžīgs cilvēks.
Avoti: LLVV, Žrg, ĒiV, KV
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Pie sērojošās Jautrītes, kura dzer uz bēdām kā ļurba?
- Es tavā kortelī ielikšu viesi, kas bagāts un tīrais ļurba ir.
- Tāds pintiķis, ņerga, ļurba nolādēts!
- Turklāt prasmīga, nevis ļurbu.
- — Tu lieliski zini, ka Maģe tevi mīlēja, bet tu pret viņu izturējies kā pēdējais ļurba.