ļuļķis
ļuļķis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārds; sarunvaloda, nievājoša ekspresīvā nokrāsaLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ļuļķis | ļuļķi |
| Ģen. | ļuļķa | ļuļķu |
| Dat. | ļuļķim | ļuļķiem |
| Akuz. | ļuļķi | ļuļķus |
| Lok. | ļuļķī | ļuļķos |
1.Tas (piemēram, pīpe, cigarete, papiross), ko smēķē.
2.žargonisms Zīdaiņa pupiņš.
Avoti: LLVV, Žrg
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Gailis-Apodziņš & Ērglis klusēdami pabeidz nopīpēt savus ļuļķus goda pēc.
- Ļuļķa oglīti viņa iespieda puspuvušajā ābolā.
- Virpināju pirkstos ļuļķi un vilku pa mazam malciņam silto dūmu plaušās.
- Viņa ienāca, ļuļķis mutē kūp, paskatījās, kā es guļu uz dīvāna, sāka man muguru grābstīt, tad uzsita pa krustiem un teica — sieviete, tagad celies un ej!
- Nepagāja ij ne piecas minūtes, kā visi līmeņi izieti, var atlicināt laiku kafijas pauze, varbūt kādam ļuļķim.