ļūns
Lietojuma biežums :
ļūns apvidvārds
Staigns purvs, dumbrājs.
Avoti: KV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Tā, piemēram, aizauguša ezera purvaino krastu Vidzemē lielākoties sauc par lēsu, Kurzemē par puopi, Lejaskurzemē par līkņu, Vidzemes Centrālajā augstienē par līkšņu, Latgalē – par ļūnu ( Šuško 1994, 36–37).
- Lai gan vārdnīcas un vietvārdi nereti apstiprina šādu leksēmu semantikas dalījumu, iespējams, ka dažos gadījumos tas ir metonīmisks pārnesums, tādēļ leksēmas, kuru denotāts nav precīzs un dažādos laikos un areālos ir mainījies, pie purvāju apelatīviem jāizdala kā īpaša grupa – ( nelielu) purvainu vietu nosaukumi: alksna, cikste, čāpste, čīkstele, čūksnis, dubrājs, duga, duknējums, duncka, dūce, garlis, laipāja ( laipajas), lānāja, lē ¶ na, lieknājs, ļūns, miklaine, miklājs, palēvene, pāzis, pelce, plasa, plauva, plecis, ploga, pluocis, pūņa, puopājs, puope, puržava, raista, rāviņš, renstele, slapjūksnējs, slīksna, slīkšņa, staiga, staigna, staignājs, staignis, staigznis, stiegna, stiegnējums, stiglājs, stigls, stignis, stigznis, strigans, umzis.
- Zem kājām žļudz žļudin ļūns , un jūti , tavi sejas panti sāk atkārtot tā kontinenta kontūrkarti kas nogrima pirms piedzimis bij Plat ns visaplīk sūneklis kā keanā planktons