ķeburs
ķeburs vīriešu dzimtes 1. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ķeburs | ķeburi |
| Ģen. | ķebura | ķeburu |
| Dat. | ķeburam | ķeburiem |
| Akuz. | ķeburu | ķeburus |
| Lok. | ķeburā | ķeburos |
1.Tas, kam ir daudz dažāda virziena veidojumu, izliekumu, arī izaugumu.
1.1.Zarains koks; žuburains priekšmets.
1.2.Zaru stakle.
1.3.Neglīts priekšmets.
1.4.Dažādi izlocīts rakstīts burts; neveikli rakstīts burts.
2.Dažādi izliekts izcilnis, arī izaugums (kādā virsmā).
3.apvidvārds Bumbuļveidīgs, kropls augs.
4.apvidvārds Aušīgs, vieglprātīgs cilvēks; cilvēks, kas mēdz niekoties, knakstīties.
5.apvidvārds Kaut kas sarežģīts (piemēram, komplicēts mehānisms).
Avoti: LLVV, ViV, EH
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Daži cilvēki tiešām attaisno savu uzvārdu līdz pēdējam tā ķeburam.
- Iedomājos, ka vajadzēja tomēr dabūt to ķeburu arī uz Veras veidlapas.
- - tādi melni ķeburi, un tos es NESAPROTU!
- Zinu, ka daudzi nesaprot, kas tur tai Lienei par ķeburu uz tā pleca?
- "Tādu ķeburu var uzvilkt mans suns.