ērkulis
ērkulis vīriešu dzimtes 2. deklinācijas lietvārdsLocīšana
Lietojuma biežums :
| Vsk. | Dsk. | |
|---|---|---|
| Nom. | ērkulis | ērkuļi |
| Ģen. | ērkuļa | ērkuļu |
| Dat. | ērkulim | ērkuļiem |
| Akuz. | ērkuli | ērkuļus |
| Lok. | ērkulī | ērkuļos |
1.Vērpšanai sagatavots (vilnas, linu, pakulu) vīšķis.
2.Vērpjamā ratiņa rociņa, caur kuru tiek lini padoti.
3.Vārpsta, sprēslīca (parasti kopā ar kodeļu).
4.Tridekšņa paveids, sitamais mūzikas instruments.
5.sarunvaloda Biezi, kupli, arī sajukuši mati.
6.apvidvārds Dzegužpuķe ("Orchis maculata").
Avoti: LLVV, ME
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- - šoreiz nebija izturējis mežonīgā matu ērkuļa īpašnieks no Valsts departamenta.
- Sakne kā kājiņas sakrustojis cilvēks, bet lapas matu ērkuļa vietā!
- Biju iekrampējies matu ērkulī tā, ka viņš nespēja pakustināt galvu.
- Viņa nogriezusi savus dabas dotos tumšos matus un spuraino ērkuli izbalinājusi platīnblondu.
- Martā Bībers savu ērkuli izbalināja platīnblondu, un tagad mati savīti dredos.