čuriņa | Tēzaurs

Sunītis tirina kājeles un svētījot palaiž čuriņu.

Pļavā sabiezē migla, un Marija atkal redz dēlu - augšāmcēlušos, tādu kā toreiz Lieldienu izrādē, ar sunīti rokā, kad viņš, rakars, palaida čuriņu.

Un tā es rāpos pa pirmskaŗošanas laikmeta putekļiem, savus latviskos ceļgaliņus saskrāpēdams uz gadusimtnieka sākuma sarūsējušām naglām, kas zemē mētājās, ķeŗstīdams ķirzalkšus un ķirmjus ( manus vienīgos rotaļbiedrus), četrrāpus vicinādams gaisā savu mazo, latvisko pakaļiņu kā ģimenes karogu, bērnišķīgi atdarinādams to pirmatnējo, bālo mēnesi uz borta Baltajā jūrā, kas manās kaulu smadzenēs spīdēja, manam mazam tautiskam pimpītim šūpojoties starp divām nedrošām nacionālām ciskiņām, maniem zīdaiņa sviedriem, manām čuriņām, manām kakiņām, manām strūkliņām, manām darīšanām, manām šeptēm, manam fui-fišš!