čirpstēt

Lietojuma biežums :

čirpstēt 3. konjugācijas darbības vārds; intransitīvs; parasti formā: trešā persona

Locīšana

	Tagadne	Pagātne	Nākotne
1. pers.	čirpstu	čirpstam	čirpstēju	čirpstējām	čirpstēšu	čirpstēsim
2. pers.	čirpsti	čirpstat	čirpstēji	čirpstējāt	čirpstēsi	čirpstēsiet, čirpstēsit
3. pers.	čirpst	čirpstēja	čirpstēs

Čirkstēt₂.

Avoti: LLVV

Korpusa piemēri

Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.

Šeit neviens nečirpstēja kā upmalā, te nevīteroja, nečiepstēja, nešvirpstēja un nestabulēja, šeit pat sienāžus nedzirdēja, bet milzīgs dunduru koris dūca arvien skaļāk un uzmācīgāk un durstīja Grietu no visām pusēm.
Uršule izgāja no mājas, un viņu pavadīja tēvs Jons Motiejus Norvaiša un māte Siedleščinsku Elžbieta, taču ne brālis Kazimiers, kurš tik ļoti jutās nodots un pamests, ka, aicināts aizvadīt māsu uz klosteri, pietvīka sarkans kā biete un atcirta: " Atpakaļ viņa var nenākt, man tādu muļķi nevajag," tā pirmoreiz mūžā no tēva izpelnīdamies skanīgu pļauku un kā ar žulti saindēdams tos trīssimt soļus līdz klostera vārtiem - soļus, kurus pavadīja zvirbuļu čirpsti, plaukstošu pumpuru smarža un alkatīgi vairāku puišu skatieni, kas domās nodriskāja zilā samta kleitu no tās nopietnās sešpadsmitgadīgās meitenes, kura tik paļāvīgi devās taisni uz svētumu, pēc avenēm smaržodama, krūtīm cilājoties aizturētās elsās par brāļa bezsirdību.
To padzirdusi, Uršule viņu tūliņ atcerējās un sajuta, kā šausmu aukstums no pirkstgaliem lēnām slīd uz vēderu, kur kā nemierīga zivtiņā spārdījās otrais Birontēns, un tāpēc, nemaz negaidīdama, līdz šis aukstums pārņems viņu visu, viņa paskatījās uz nobālējušo Kazimieru ar rūpju rievu pierē un uz vēl bālāko Jonu Kirdēju, kuram deniņos tagad pulsēja izspiedušies asinsvadi, un saprata, ka viņai jābūt viņu pusē, tāpēc tai nāves klusumā, kas bija iestājies, tai klusumā, kurā, šķiet, bija pārstājuši čirpstēt pat Zirgu ielas zvirbuļi, viņa tikai paraustīja savus skaistos plecus tā, ka gan brālis, gan vīrs beidzot atviegloti nopūtās, un piebilda: " Bet ar noteikumu, ka viņa vairs nekad nespers kāju manās mājās."
Un viņi pēdējoreiz ēda kopīgas, turpat klosterī pasniegtas pusdienas, sasēduši vienā no priekšistabām pie mazo bajārmeitu mācību telpas, un ilgi runājās par dažādiem niekiem, un pagalmā lēkādami čirpstēja zvirbuļi, un Norvaišas vēroja, kā šurpu turpu šaudās klostera strādnieki ar milzīgiem baltu rožu un liliju spaiņiem, kā tie virs baznīcas durvīm uzkabina garum garas smaržīgu zāļu vijas, izritina platas jostas un karogus par godu Marijas Debesbraukšanas dienai, un tad jau bija pienācis laiks atvadīties, un Elžbieta apķērās, ka gandrīz aizmirsusi, un izvilka no kabatas safjāna maciņu ar Uršules rotaslietām, jo viņai taču vajadzēšot izgreznoties un varbūt arī kaut ko ziedot kā votu Vissvētākajai Jaunavai, un Uršule izvēlējās savu skaisto, atveramo medaljonu ar smaragdu, zem kura gluži kā mazs bumbierītis karājās Dienvidjūru pērle, un apkampa Elžbietu, un tā cieši saspieda meitu savās skavās un noglāstīja viņas plīvura segto galvu, un Uršule pieglaudās tēvam, un viņa rokas bija lielas, cietas un siltas, un viņa apskāvās ar Kazimieru, kurš bija daudz muskuļotāks, nekā viņai palicis atmiņā, un viņa noglāstīja brālim galvu un noskūpstīja rētu uz vaiga, un tā viņi šķīrās, un Norvaišas, izgājuši pa klostera vārtiem, palika vien trijatā, tad Jons Motiejus paņēma Elžbietu aiz rokas, un viņa nevarēja nejust, ka vīra pirksti dreb, un visu triju acis bija mazliet valgas, bet neviens no viņiem neraudāja,
Jo godājamajam lielgabalu lējējam, visticamāk, no tās reibinošās un prātu neizturami kairinošās balto puķu smaržas vai varbūt no saspringtās iesvētību gaidīšanas, vai varbūt no sanākušā pūļa, sēžot kopā ar Norvaišām pirmajā solā un klausoties to visu pārpasaulīgo dziedāšanu, pēkšņi sāka griezties galva un tik asi durošas sāpes iemetās sirdī, un dvēseli tā sažņaudza savādas, dzeļošas skumjas un nemiers, ka šķita, viņa sirds tūlīt pārplēsis krūtis un izlauzīsies ārā kā putns no piepeši atvērta sprosta, un francūzis juta, ka kuru katru mirkli zaudēs samaņu, un Norvaišas lūdza, lai Kazimiers palīdz viņam iziet ārā svaigā gaisā, jo ir taču redzams, ka cilvēkam slikti un tas kļuvis balts kā papīrs, bet, kad Delamarss bija izvadīts laukā, baznīcas pagalmā, un nosēdināts uz soliņa pie mūra, viņš pats puisi mudināja iet atpakaļ un nepalaist garām māsas noviciāta uzsākšanas ceremoniju, jo viņš pats droši vien atpakaļ vairs neiešot, viņam trūkstot elpas, droši vien vainīgas tās puķes, nekas cits; bet, kad mise beidzās un sākās svinīgās uzrunas, ko ik pa brīdim pārtrauca ērģeļu duna, un kad Kazimiers viņu beidzot atstāja vienu, godājamais fusors Jons Delamarss, sēdēdams pagalmiņā starp čirpstošiem zvirbuļiem un ērģeļu atbalsīm, piepeši ilgāk vairs nespēdams paciest tās neizskaidrojamās skumjas un sāpes, nolaida pamazām sirmojošo galvu uz rokām un, pats nesaprazdams kāpēc, bet droši vien no žēluma pašam pret sevi,

Vairāk piemēru ...

	Tagadne		Pagātne		Nākotne
	Vsk.	Dsk.	Vsk.	Dsk.	Vsk.	Dsk.
1. pers.	čirpstu	čirpstam	čirpstēju	čirpstējām	čirpstēšu	čirpstēsim
2. pers.	čirpsti	čirpstat	čirpstēji	čirpstējāt	čirpstēsi	čirpstēsiet, čirpstēsit
3. pers.	čirpst		čirpstēja		čirpstēs