Meklēšana [?]
Izvērstā meklēšana

Par vārdnīcu

Jau kopš 20. gs. sākuma ir izskanējušas idejas veidot latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu, kurā būtu ietverta leksika, sākot no pašiem pirmajiem drukātajiem un rokraksta tekstiem latviešu valodā. Līdz šim vienīgā latviešu valodas vārdnīca, kurā lielos apjomos ir ietverta arī seno tekstu leksika, ir Kārļa Mīlenbaha „Latviešu valodas vārdnīca” (ME) un tās papildinājumi (EH). 1933. gadā Jānis Endzelīns aicināja veidot „Thesaurus linguae letticae – latviešu valodas klēti, kur būtu savākti visi latviešu valodas vārdi ir no tautas mutes, ir no tekstiem” (Endzelīns 1933, 818). 1961. gadā Velta Rūķe rosināja izveidot „seno tekstu vārdnīcu”, kas būtu neaizstājama latviešu valodas vēstures izpētē (Rūķe 1961, 11). 20. gs. 90. gados radās iecere veidot „Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu” (par to seminārā „Valoda un tehnika Eiropā 2000. Baltijas perspektīva” 1994. gadā stāstīja Juris Baldunčiks) (Baldunčiks 1994). 2001. gadā vēlreiz izskanēja doma par nepieciešamību veidot „Veclatviešu valodas vārdnīcu” (tam savu referātu „Veclatviešu valodas vārdnīca: domas par iespējamību un saturu” Liepājas konferencē „Vārds un tā pētīšanas aspekti” veltīja Dienvidaustrālijas Flindersa Universitātes profesors Trevors G. Fennels) (Fennells 2002).

Nopietnas iespējas sākt veidot vārdnīcu radās vien 21. gs. sākumā, kad, izmantojot jau kopš 20. gs. 80. gadu beigām LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā uzkrātos seno tekstu atšifrējumus elektroniskā formātā, ar LU finansiālu atbalstu 2003. gadā tika izveidots latviešu valodas seno tekstu korpuss (http://www.korpuss.lv/senie/), kas dažādu projektu ietvaros tiek papildināts vēl līdz šim brīdim.

Darbs pie pirmās latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas (LVVV), kuras pamatā ir tekstu korpuss, aizsākās 2004. gadā, kad ar Latvijas Zinātnes padomes finansiālu atbalstu (projektā Nr. 04.1307) Pētera Vanaga vadībā sāka strādāt darba grupa: Lidija Leikuma, Maija Baltiņa, Everita Andronova un Anta Trumpa, 2006. gadā pievienojās arī Renāte Siliņa-Piņķe. Paralēli no 2006. gada līdz 2009. gadam darbs turpinājās LZP sadarbības projekta „Latvijas kultūrtelpa Eiropas kontekstā” apakšprojektā „Latviešu valodas apakšsistēmu leksisko pamatvienību apzināšana, publicēšana un izpēte”. Šie projekti apvienoja pārstāvjus no vairākām institūcijām – LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas, LU Filoloģijas fakultātes (vēlāk Humanitāro zinātņu fakultātes) Baltu valodu katedras un LU Latviešu valodas institūta. Balstoties uz citu vēsturisko vārdnīcu pieredzi (krievu, vācu, holandiešu u. c.) tika veidota šķirkļa un visas vārdnīcas uzbūve, izveidota vārdnīcas rakstīšanas instrukcija, uzrakstīti pirmie 500 paraugšķirkļi.

2013.–2016. gadā darbs pie vārdnīcas turpinājās LZP finansēta un LU Latviešu valodas institūtā īstenota projekta Nr. 212/2012 „Korpusā balstīta elektroniska latviešu valodas vēsturiskā vārdnīca” ietvaros. Projekta izpildes termiņš: 2013.–2016. gads, darba grupa: A. Trumpa (projekta vadītāja), E. Andronova, Anna Frīdenberga, R. Siliņa-Piņķe, Elga Skrūzmane, P. Vanags, kā arī datorspeciālisti Normunds Grūzītis, Ilmārs Poikāns un filoloģe Kristīne Pokratniece (no 2013. gada līdz 2015. gadam). Šo četru gadu laikā atkal ir būtiski papildināts korpuss un uzrakstīti nākamie 1000 šķirkļi. Ar programmas TLex 2013 palīdzību LVVV ir kļuvusi par elektronisku vārdnīcu – tā sagatavota modernā leksikogrāfiskā vidē, kas maksimāli automatizē vizuālo noformējumu, samazina tehnisku kļūdu iespējamību un nekonsekvences struktūrā, dod iespēju vārdnīcā veikt meklēšanu pēc dažādām pazīmēm – pēc nozīmes, pēc konkrētas aizdevējvalodas etimoloģijā u.c.

Aptuveni 1200 šķirkļu – tā, protams, nav visa vārdnīca, tie ir paraugšķirkļi, kas pārstāv visas vārdšķiras, visus nozīmju skaidrošanas tipus, gan mazākus, gan lielākus šķirkļus, tostarp ap 470 īpašvārdu šķirkļu. Tā kā, vārdnīcu gatavojot, ir ievērots t. s. „ligzdu princips”, autori ir centušies blakus pamatvārda šķirklim uzrakstīt visus iespējamos atvasinājumus, tāpēc šķirkļa vārdu atlase šobrīd ir diezgan nevienmērīga, ir burti, kas pārstāvēti bagātīgāk, un ir tādi, kuriem šobrīd ir salīdzinoši neliels šķirkļu skaits. Tāpat procentuāli vairāk ir šķirkļu, kas sākas ar burtu a, – tie ir aptuveni 200 šķirkļi, kas tika sagatavoti jau iepriekšējā projektā un šī projekta ietvaros papildināti ar datiem no jauniem avotiem.

Elektroniskas vārdnīcas priekšrocība – vārdnīcu var pastāvīgi papildināt ar jauniem šķirkļiem, labot un ar informāciju no korpusam jaunpievienotajiem avotiem papildināt jau esošos šķirkļus. Piemēram, vārdnīca vēl nav papildināta ar apjomīgo materiālu no 1689. gadā izdotā Ernsta Glika Vecās Derības tulkojuma un 1683. gadā izdotās Georga Elgera poļu-latīņu-latviešu vārdnīcas, kas korpusam tiks pievienota pakāpeniski.

Kopumā „Latviešu valodas seno tekstu korpusā” ir piecdesmit seši 16. un 17. gs. avoti: vienpadsmit 16. gs. avoti, sākot ar 1507. gadā pirmo publicēto tēvreizi latviešu valodā – t. s. Gisberta tēvreizi, un četrdesmit pieci 17. gs. avoti, beidzot ar pašās 17. gs. beigās, 1696. gadā, izdotajiem kara tiesas likumiem. Seno tekstu korpusā ir arī septiņpadsmit 18. gs. avoti.

Avotu saīsinājumu sarakstu un bibliogrāfijas var izlasīt „Latviešu valodas seno tekstu korpusā” (http://www.korpuss.lv/senie/toc.jsp).

Tā kā LVVV ir vēsturiska vārdnīca, vārdu nozīmes sniegtas to fiksēšanas secībā, respektīvi, kā pirmās minētas senākās avotos sastopamās nozīmes, savukārt pie katras nozīmes ir dots pirmais un pēdējais attiecīgajā laika periodā (16.–17. gs.) korpusā fiksētais piemērs.

Atšķirībā no lielākās daļas vēsturisko vārdnīcu LVVV ir ietverti arī īpašvārdu šķirkļi, kas šobrīd veido apmēram 40% no visiem šķirkļiem.

Blakus gramatiskajam raksturojumam, nozīmju skaidrojumiem, dažādiem vārdkopu tipiem vārdnīcā ir ietverts arī vārda etimoloģijas skaidrojums. Korpuss ļauj precīzāk noteikt vārdu ienākšanas laiku rakstu valodā.

Īpaša vieta šķirklī ir 17. gs. vārdnīcu dotumiem, tūlīt aiz šķirkļa galvas ir doti piemēri no šobrīd „Latviešu valodas seno tekstu korpusā” ietvertajiem leksikogrāfiskajiem avotiem – Georga Manceļa vārdnīcas „Lettus” (1638), abiem Kristofora Fīrekera latviešu-vācu vārdnīcas manuskriptiem (17. gs. otrā puse).

Atsevišķiem šķirkļiem (parasti kultūrvēsturisku jēdzienu, augu nosaukumu gadījumos) šķirkļa beigās speciālās literatūras lodziņā dots avots, kurā iegūta informācija par šķirkļa vārdu.

Nākotnē, cerams, vārdnīca aptvers visus seno tekstu korpusā ietvertos vārdus no 16. un 17. gs. drukātajiem un rokraksta avotiem, tomēr arī šobrīd (1200 šķirkļu apjomā) tā paredzēta visiem, kurus interesē latviešu valoda, tās vēsture, Latvijas vēsture un kultūra.