Paplašinātā meklēšana
Meklējam runāt.
Atrasts vārdos (65):
- runāt:1
- aprunāt:1
- atrunāt:1
- darunāt:1
- ierunāt:1
- izrunāt:1
- norunāt:1
- parunāt:1
- sarunāt:1
- uzrunāt:1
- runātājs:1
- runātava:1
- runātība:1
- runāties:1
- runātīgs:1
- aizrunāt:1
- pārrunāt:1
- pierunāt:1
- runātkāre:1
- runātkārs:1
- runātmāka:1
- runātnība:1
- runātnīgs:1
- daiļrunāt:1
- līdzrunāt:1
- runātīgums:1
- runātnieks:1
- pretīrunāt:1
- aprunāties:1
- atrunāties:1
- darunāties:1
- ierunāties:1
- izrunāties:1
- nerunātājs:1
- norunātājs:1
- norunāties:1
- parunāties:1
- sarunātājs:1
- sarunāties:1
- uzrunāties:1
- runātnīgums:1
- runātprasme:1
- aizrunātājs:1
- aizrunāties:1
- izarunāties:1
- nerunātnība:1
- nerunātnīgs:1
- pārrunāties:1
- pierunāties:1
- aizarunāties:1
- apsarunāties:1
- atsarunāties:1
- daiļrunātājs:1
- dasarunāties:1
- iesarunāties:1
- lielrunātājs:1
- mazrunātnība:1
- nosarunāties:1
- pasarunāties:1
- sasarunāties:1
- daudzrunātājs:1
- pārsarunāties:1
- pretīrunātājs:1
- vēderrunātājs:1
- priekšrunātājs:1
Atrasts vārdu savienojumos (46):
- aci pret aci (runāt, satikties u. tml.)
- caur zobiem (runāt, (no)vilkt, (no)rūkt, (no)ņurdēt u. tml.)
- kaisīt (arī laist, šķiest, mētāt, svaidīt) vārdus pa vējam (arī vējos, vējā), arī runāt vējā
- kliegšus runāt
- muldēt (arī runāt) par deviņiem (arī septiņiem) mēmiem
- nav ko runāt
- pa kaktiem runāt (arī stāstīt, čukstēties)
- pa kaktiem stāstīt (arī runāt, čukstēties)
- pārmēļš runāt
- pilnā balsī (runāt, dziedāt, kliegt)
- piņu piņiem runāt
- plīsiski runāt
- runāt (arī muldēt) par septiņiem (arī deviņiem) mēmiem
- runāt (arī runāties) pašam ar sevi
- runāt (arī teikt) nepatiesību
- runāt (kā) pa gaisu (retāk gaisiem)
- runāt (kā) pa mākoņiem
- runāt (kā) pa mākoņiem (arī pa gaisu, retāk gaisiem)
- runāt aiz muguras
- runāt atklātu valodu
- runāt baltu patiesību
- runāt caur degunu
- runāt caur puķēm
- runāt caur zobiem
- runāt citādu valodu
- runāt dažādās valodās
- runāt kā no bībeles
- runāt mežā
- runāt mīklās
- runāt par deviņiem mēmiem
- runāt pie viena gala vai otra
- runāt pilnā mutē, arī runāt ar pilnu (arī platu) muti
- runāt toliski
- runāt uz (kādu)
- runāt vējā
- runāt visi ir gudri
- runāt visi ir gudri - saka,
- runāties (arī runāt) (pašam) ar sevi, arī runāt pie sevis
- runāts (biežāk sacīts), darīts
- sacīts (retāk runāts) - darīts
- sacīts (retāk runāts), darīts
- saldi runāt
- šļupški runāt
- suiķiski runāt
- šutiski runāt
- zem deguna (runāt, murmināt, ņurdēt u. tml.)
Atrasts skaidrojumos (1998):
- (pa)zaudēt prātu (pa)zaudēt spēju izturēties, rīkoties, runāt saprātīgi (parasti pārdzīvojuma rezultātā); kļūt psihiski slimam.
- (pa)zaudēt saprātu (arī prātu) (pa)zaudēt spēju izturēties, rīkoties, runāt saprātīgi (parasti pārdzīvojuma rezultātā); kļūt psihiski slimam.
- (runāties) zem četrām acīm (runāties) divatā.
- Ištliltons Acteku (vēst. Centrālā Meksika, Meksikas dienvidi) mitoloģijā - veselības dievs, kuram nesa upuri, kad bērns sāka runāt.
- vursuļot Aizgūtnēm, nesaprotami runāt.
- aizprasīt Aizrunāt (3).
- aizprašņāt Aizrunāt (3).
- ierunāt Aizrunāt (3).
- noprasīt Aizrunāt (3).
- aizčalīt Aizrunāt, pārtraukt valodu.
- aizsacīt Aizrunāt.
- gvergzdis Aizsmacis cilvēks, kas labi nevar parunāt.
- aptriekties Aiztriekties, pamatīgi izrunāties.
- žābīties Ākstīties, muļķīgi runāt.
- trokšņot Aktīvi darboties, runāt, spriest (par ko).
- kolons Antīkajā dzejā retoriskajā prozā runāta teksta gabals, kurā ir viens galvenais loģiskais uzsvars, kuru no abām pusēm ietver ritmiskas pauzes.
- aizvērties Apklust, pārstāt runāt.
- žverkstēt Aplam runāt.
- gūšķis Aplam runātājs.
- turzāt Aplam, nepieklājīgi runāt.
- žaugāt Aplamības pļāpāt, nepatiesību runāt.
- aplīkšus Aplinkus (piem., runāt).
- caur puķēm aplinkus (runāt)
- apkāļas Aplinkus runāt.
- gramšķīties Aplinkus runāt.
- vilšu Aplinkus, ar viltu (runāt).
- vilšus Aplinkus, ar viltu (runāt).
- insinuēt Apmelot; izplatīt melīgus izdomājumus; ļaunprātīgi aprunāt.
- vankšēt Apnicīgi runāt (parasti ko nenozīmīgu, lieku).
- vankšķēt Apnicīgi runāt (parasti ko nenozīmīgu, lieku).
- klukstēt Apnicīgi runāt.
- zebelēt Aprunāt (kādu cilvēku).
- atsakulties Aprunāt (kādu).
- pārpērt Aprunāt (vairākus, daudzus).
- riet aprunāt un nolamāt.
- nomēļot Aprunāt, apmelot, izbārt.
- nosēkāt Aprunāt, apmelot, sapostīt.
- iepaļāt Aprunāt, apmelot.
- noķēpāt Aprunāt, apmelot.
- nomalšot Aprunāt, apmelot.
- nomelšot Aprunāt, apmelot.
- nomelst Aprunāt, apmelot.
- nozudināt Aprunāt, apmelot.
- pieskalāt Aprunāt, apmelot.
- saniecināt Aprunāt, apmelot.
- aplikt Aprunāt, apsaukāt; rupji kritizēt.
- izšmurgāt Aprunāt, celt neslavu, apmelot.
- apgvelzt Aprunāt, informēt, runāt (visā apkārtnē un kādam par ļaunu).
- izsuņķēt Aprunāt, izsmiet, gānīties.
- lazināt Aprunāt, kaitināt.
- svinīt Aprunāt, lamāt.
- izlaukkarēt Aprunāt, mēlnešot.
- pārmēļot Aprunāt, mēlnešot.
- svīnīties Aprunāt, mēlnešoties.
- švīnīties Aprunāt, mēlnešoties.
- glezināt Aprunāt, nelikt otru mierā.
- apčakarēt Aprunāt, nopelt, kritizēt.
- iemēļot Aprunāt, nosūdzēt.
- zadināt Aprunāt, pelt.
- zadīt Aprunāt, pelt.
- apkrāmēt Aprunāt, rupji kritizēt.
- trīt mēli aprunāt, tenkot; pļāpāt, mēļot.
- klačāt Aprunāt, tenkot.
- zabulēt Aprunāt; ķengāt; zobot.
- noēst Aprunāt; nopelt; noķengāt; kaitēt.
- klepot Aprunāt; runāt (ko) sliktu.
- apdirst Aprunāt; rupji kritizēt, nopelt.
- šimpēt Aprunāt; slikti izteikties par kādu; apcelt, muļķot.
- celt negodu aprunāt.
- skalot aprunāt.
- apmēļot Aprunāt.
- applāt Aprunāt.
- applaukšķināt Aprunāt.
- klaučēt Aprunāt.
- lādināt Aprunāt.
- ļekšķēt Aprunāt.
- mēzt Aprunāt.
- narvāt Aprunāt.
- skalāt Aprunāt.
- svīlēt Aprunāt.
- lēzētājs Aprunātājs.
- apspriesties Aprunāties, lai uzzinātu, citu domas.
- sabazārēt Aprunāties, sarunāt.
- apsarunāties Aprunāties.
- apsatolkavāties Aprunāties.
- apriet Apsaukāt, arī aprunāt.
- mujēt Apslacīt, arī mīksti izrunāt.
- debatēt Apspriest, pārrunāt (ko), apmainīties domām (par kādu jautājumu) sanāksmē, sēdē.
- iestāšķi Apšaubāmi stāsti, ar ko mēģina pārliecināt, pierunāt; tenkas.
- mūsugals Apvidus, teritorijas daļa, kur (līdz ar citiem) dzīvo runātājs.
- vijebons apzīmē pretenciozu ākstīšanos vai runātāju kaitinošu un viņam nesaprotamu darbību vai priekšmetu.
- koda maiņa apzināta pāreja no vienas valodas uz otru vienā saziņas aktā viena un tā paša runātāja (retāk - rakstītāja) tekstā.
- piņņu piņņiem apzināti runāt lauzītā vai sagrozītā valodā.
- melot Apzināti runāt, rakstīt ko nepatiesu (parasti, lai kādu maldinātu).
- tavējs Ar "tu" uzrunātā biedrs, kolektīva loceklis.
- tavējs Ar "tu" uzrunātā ģimenes loceklis, piederīgais.
- nourrāt Ar "urrā" saucienu padzīt runātāju no katedras.
- šņākt Ar dusmām, apslāpētā balsi runāt.
- izmocīt Ar grūtībām pateikt, izrunāt.
- lauzelēties Ar grūtībām, kļūdaini, piemēram, lasīt, arī runāt (kādā valodā).
- izvelties Ar grūtībām, negribīgi tikt izrunātam.
- izvelt Ar grūtībām, negribīgi, lēnām izrunāt.
- pārvelt Ar grūtībām, negribīgi, lēnām izrunāt.
- novelt Ar grūtībām, neskaidri izrunāt.
- viļāt Ar grūtībām, neskaidri teikt, runāt (ko).
- velt Ar grūtībām, neskaidri, arī lēnām teikt, runāt (ko).
- izelsot Ar grūtībām, skaļi elpojot, pateikt, izrunāt; izelst.
- labināt Ar laipnību, labvēlību, arī iztapību censties panākt, ka (parasti bērns vai dzīvnieks) klausa, nepretojas, kļūst padevīgs; ar laipnību pierunāt (kādu ko darīt).
- aplinkiem Ar līkumu; slēptā veidā; aplinkus; runāt netieši, neminot pašu lietu.
- aizpelt Ar ļaunām baumām nopelt, aprunāt, atrunāt, īpaši par precībām.
- ģuģināt Ar mazu bērnu runāties vai to mierināt.
- caur degunu (arī degunā) ar nazālu pieskaņu (piemēram, runāt, dziedāt).
- slāt Ar pilnu muti runāt.
- (iz)dabūt pār lūpām ar pūlēm izteikt, izrunāt.
- pārdabūt pār (arī pāri) lūpām ar pūlēm izteikt, izrunāt.
- izgrūst Ar pūlēm pateikt, izrunāt (piemēram, uztraukumā, aiz fiziskas piepūles).
- izdabūt pār lūpām ar pūlēm pateikt, izrunāt.
- spiest Ar pūlēm, grūtībām teikt, runāt (ko).
- izspiest Ar pūlēm, piespiešanos pateikt, izrunāt.
- svipšķēt Ar sakostiem zobiem (šņācoši) runāt.
- paradigmatiskās attieksmes asociatīvas attieksmes starp kaut kādā ziņā līdzīgām valodas vienībām, kas pastāv valodas sistēmā un runātāja apziņā, bet runas plūsmā vai tekstā nav tieši novērojamas.
- samēļot asprātības sarunāt.
- saskaņa Atbilstoši kam iepriekš pieņemtam, norunātam.
- atjokoties Atjokot; ar jokiem atrunāties.
- zumbīt Atkārtoti runāt par vienu un to pašu tēmu.
- malt vienu miezi atkārtoti runāt vienu un to pašu.
- zvanīt Atkārtoti, arī apnicīgi runāt, teikt.
- sabāzt degunus kopā atrasties cits citam ļoti tuvu un klusu, noslēpumaini sarunāties.
- sipinēt ātri runāt vai staigāt (nicinoši).
- barkšķēt Ātri runāt, bārties.
- tertelēt Ātri runāt, pļāpāt.
- traukt Ātri runāt, teikt (ko).
- sipenēt Ātri runāt, vārdus kā no ložmetēja bērt.
- siperēt Ātri runāt, vārdus kā no ložmetēja bērt.
- sīpēt Ātri runāt, vārdus kā no ložmetēja bērt.
- sipināt Ātri runāt, vārdus kā no ložmetēja bērt.
- terkšelēt Ātri runāt.
- vātelēt Ātri runāt.
- pērt ātri teikt, runāt.
- bļebināt Ātri un nesakarīgi runāt.
- verveļverveļiem Ātri un nesaprotami (runāt).
- kravalāt Ātri un nesaprotami runāt.
- sepenēt Ātri un nesaprotami runāt.
- berbelēt Ātri un neskaidri runāt.
- dāterēt Ātri un neskaidri runāt.
- mermelēt Ātri un neskaidri runāt.
- tervelēt Ātri un neskaidri runāt.
- verveļot Ātri un neskaidri runāt.
- vībeļot Ātri un neskaidri runāt.
- vursuļāt Ātri un neskaidri runāt.
- noklabināt Ātri, monotoni norunāt.
- ietarkšēties Ātri, nepatīkamā balsī ierunāties; iesākt nepatīkami skanēt un tūlīt pārstāt (par balsi).
- ietarkšķēties Ātri, nepatīkamā balsī ierunāties; iesākt nepatīkami skanēt un tūlīt pārstāt (par balsi).
- patarkšēt Ātri, nepatīkamā balsī parunāt.
- patarkšķēt Ātri, nepatīkamā balsī parunāt.
- vatelēt Ātri, nesaprotami un daudz runāt.
- putrot Ātri, neskaidri runāt.
- (no)bērt kā pupas (arī zirņus) ātri, raiti (no)runāt.
- nobērt kā pupas (arī zirņus) ātri, raiti norunāt.
- bērt kā pupas (arī zirņus) ātri, raiti runāt.
- dirbuļot Ātri, sasteigti runāt.
- novidžurēt Ātri, smalkā balsī norunāt, pateikt; arī neskaidri norunāt.
- virkšēt Ātri, steigšus runāt.
- runāt kā no bībeles ātri, tekoši, pārliecinoši runāt.
- atgliebt Atrunāt.
- otkaļakatsja Atrunāties, liegties.
- otkirkatsja Atrunāties, liegties.
- aizrunāties Atrunāties.
- atsarunāties Atrunāties.
- mūtisms Atteikšanās runāt, neiropsiholoģisku traucējumu rezultātā radies mēmums bez dzirdes vai runas orgānu bojājumiem.
- spiegt Augstā, spalgā, samērā griezīgā balsī runāt.
- Korgorušs Austrumslāvu mitoloģijā - mājas gariņa palīgs, ko iztēlojās kā kaķi uz divām kājām un prot runāt un ticēja, ka tas palīdz trūcīgajiem, atņemot krājumus un naudu bagātajiem.
- silbe Balsiens, skaņu sakopojums, ko ar vienu mutes atplētumu var izrunāt; zilbe.
- vokaliskopija Balss atpazīšana; tādu pazīmju izdalīšana, kuras nepārprotami nosaka runātāja balss traktu, identificējot vokaligrammas.
- latgaļu valoda baltu valodu grupas valoda, viena no senlatviešu cilšu valodām, kas 1. gt. - 2. gt. sākumā runāta tagadējā Austrumvidzemē un Latgalē.
- sēļu valoda baltu valodu grupas valoda, viena no senlatviešu cilšu valodām, kas 1. gt. un 2. gt. sākumā runāta, domājams, Dienvidaustrumvidzemē, Augšzemgalē, kā arī tai tuvākajos tagadējās Lietuvas novados.
- zemgaļu valoda baltu valodu grupas valoda, viena no senlatviešu cilšu valodām; runāta 1. gt. un 2. gt. sākumā galvenokārt Rietumzemgalē un tai tuvākajos Lietuvas novados.
- ķirzāt Bārt, lamāt, sunīt, aprunāt.
- psalmodijs Baznīcas dziedājuma veids, kam raksturīgs psalmu un citu Bībeles tekstu pusdziedāts, pusrunāts izpildījums.
- kankarot Bēdīgi, žēli runāt.
- palikt mierā Beigt runāt.
- nepilngadīgs bērns bērns līdz noteiktam vecumam, Latvijā līdz 18 gadiem (likumos atrunātos gadījumos līdz 16 gadiem).
- leķēt Bez apdoma runāt, kas it kā iešaujas prātā.
- skaidrai Bez kļūdām, arī saprotami runāt.
- žļurstēt Bez vajadzības gari runāt.
- žļadzināt Bez vajadzības runāt.
- vōvuļot bezatbildīgi runāt (ko izdomā, to runā).
- mest vējā Bezatbildīgi runāt, solīt.
- kvākšēt Bezjēdzīgi, nesakarīgi un bez satura runāt šo un to.
- izvārīt Bezkaunīgi izrunāties.
- bredzīt Bezkaunīgi runāt.
- klamzāt Bezkaunīgi runāt.
- skandēt Bieži (parasti apnicīgi) atgādināt, atkārtot (ko), runāt (par ko); skandināt (3).
- skandināt Bieži (parasti apnicīgi) atgādināt, atkārtot (ko), runāt (par ko).
- trest Bieži atkārtoties, runāt to pašu.
- meitināt Bieži runāt par meitām.
- brāļot Bieži teikt, lietot (sarunā) vārdu "brālis", uzrunāt kādu par "brāli".
- iztenkāties Blēņas runāt, izpļāpāties.
- noplātīt muti vien brīnīties, būt pārsteigtam; nespēt parunāt.
- F2T Brīvi runāt (angļu "free to talk").
- broliski Broliski runāt - runāt augšzemnieciski, latgaliski, arī neskaidri runāt (kā mazs bērns).
- egofonija bronhofonijas forma, kurā slimnieka izrunātā "a" skaņa dzirdama kā platais "ē", līdzīga kazas blēšanai.
- vetelēt Buldurēt, ātri un daudz runāt.
- blundurēt Buldurēt, nesaprotami runāt - svešādā žargonā, kā valodu labi nezinošam, vai arī kā dzērušam.
- bumburēt Burbuļot, čalot, kaut ko pusbalsī runāt par savu pretinieku.
- gremžus Burkšķošā manierē, aizskaroši runāt kādam pretī.
- prast Būt ar tādām zināšanām, iemaņām, ka spēj runāt, lasīt (kādā valodā), saprast tekstus (tajā).
- dziedāt vienu dziesmu (ar kādu) būt domubiedriem; runāt līdzi, atbalstīt.
- nevar pār lūpu pārspļaut būt ļoti nogurušam, pārgurušam; nespēt parunāt.
- sacīt Būt tādam, no kā ir iespējams ko secināt, gūt kādu informāciju; arī runāt (4).
- teikt Būt tādam, no kā ir iespējams ko secināt, gūt kādu informāciju; arī runāt. (4).
- saķengāt Celt neslavu, aprunāt.
- slāvīt Celt neslavu, aprunāt.
- klusināt Censties panākt, ka (kāds) apklust; censties pārtraukt (kādu), neļaujot turpināt runāt, dziedāt, smieties u. tml.
- pielēnot censties pierunāt, pārliecināt.
- čakarēt (kompostrēt, pūderēt, safārēt) smadzenes censties pierunāt; censties (par ko) pārliecināt.
- kalāt Censties teikt, runāt nepatiesību, parasti lai apmelotu.
- ķarstīt Censties uztvert (runāto).
- mūsciems Ciems, kurā dzīvo runātājs vai rakstītājs kopā ar savas ģimenes locekļiem, arī ar citiem cilvēkiem.
- mūsmājinieki Cilvēki, ar kuriem runātājs vai rakstītājs dzīvo kopā vienā un tai pašā mājā.
- mūsciemieši Cilvēki, ar kuriem runātājs vai rakstītājs dzīvo vienā ciemā.
- tautietis Cilvēks, kam ir tāda pati tautība kā runātājam vai rakstītājam.
- sovārģis Cilvēks, kam ir tāds pats vārds, kā runātājam; sovārdis.
- savārdis Cilvēks, kam tāds pat vārds, kā runātājam.
- viņējs Cilvēks, kas kādā ziņā nav tuvs runātājam vai runātājiem, nav piederīgs pie tiem (piem., radinieks, darba biedrs).
- klausītājs Cilvēks, kas klausās (cita cilvēka runāto); cilvēks, kas klausās (piemēram, lekciju, koncertu).
- žagata Cilvēks, kas mēdz daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku, arī baumot).
- tukšķesele Cilvēks, kas mēdz daudz runāt ko nepamatotu, nepatiesu.
- tukštabaka Cilvēks, kas mēdz daudz runāt ko nepatiesu, nepamatotu.
- vējgrabis Cilvēks, kas mēdz daudz runāt, pļāpāt; cilvēks, kas mēdz runāt (ko) nepamatotu, nepatiesu.
- vāreklis Cilvēks, kas mēdz daudz runāt, pļāpāt.
- sarunātājs Cilvēks, kas mēdz daudz runāt.
- sakliedzējs Cilvēks, kas mēdz kliegt, skaļi runāt.
- dirbelis Cilvēks, kas mēdz nemierīgi izturēties, arī ātri runāt.
- dirbins Cilvēks, kas mēdz nemierīgi izturēties, arī ātri runāt.
- dirbulis Cilvēks, kas mēdz nemierīgi izturēties, arī ātri runāt.
- daiļdirsējs cilvēks, kas mēdz prasmīgi runāt par kādu tēmu, bet neko būtisku vai svarīgu nepateikt
- grabulis Cilvēks, kas mēdz runāt ko bezsaturīgu, nevajadzīgu; pļāpa.
- muldonis Cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu, nepatiesu.
- niekvalodis Cilvēks, kas mēdz runāt niekus (3); arī tenkotājs.
- duderis Cilvēks, kas mēdz sarunāties pats ar sevi.
- dūderis Cilvēks, kas mēdz sarunāties pats ar sevi.
- brēka Cilvēks, kas mēdz skaļā, kliedzošā balsī runāt, arī bārties, lamāties.
- daiļlasītājs Cilvēks, kas uzstājas ar daiļlasīšanu; daiļrunātājs; deklamators.
- vainīgs Cilvēks, kas, piemēram, nonācis uzmanības centrā, par ko tiek runāts u. tml.
- trapistieši Cisterciešu ordeņa atzars, dibināts 17. gs., stingri noteikumi, t. sk. aizliegums runāt.
- pārnovads Cits, tālāks novads attiecībā pret novadu, kurā ir dzimis, audzis, dzīvojis runātājs vai tekstā minētais.
- krekšēt Čerkstošā balsī runāt (ko).
- krekšķēt Čerkstošā balsī runāt (ko).
- krekstēt Čerkstošā balsī runāt (ko).
- gvergzdēt Čīkstēt, pļāpāt, aprunāt; gverkstēt.
- gverkstēt Čīkstēt, pļāpāt, aprunāt.
- švīkstēt Čukstēt, kaut ko slepus runāt.
- duzot Čukstēt, klusu runāt.
- musināt Čukstoši, klusi runāt, murmināt.
- izčukstēt Čukstus pateikt, izrunāt.
- šukstināt Čukstus sarunāties.
- deklamētājs Daiļlasītājs, daiļrunātājs.
- lasītājs Daiļlasītājs, daiļrunātājs.
- disnomija Daļēja nomināla afāzija; nespēja pareizi izrunāt īpašvārdus.
- atrunāšanās Darbība --> atrunāties.
- runāšana Darbība --> runāt.
- uzruna Darbība --> uzrunāt (1).
- atstāstījuma izteiksme darbības vārda izteiksme, kas norāda uz darbību, par kuras realitāti runātājs neatbild.
- nodārdināt Dārdošā balsī noteikt, pateikt; dārdošā balsī norunāt.
- junnēt Darīt atklātībā zināmu; izbārt, nosunīt, aiz muguras runāt par kādu sliktu.
- niekoties Darīt, arī runāt ko nenopietni, bez vajadzības, bez noteikta mērķa; blēņoties (2).
- runātājs Darītājs --> runāt.
- piežaut Daudz (nesakarīgi) runāt.
- satencināt Daudz nepatiesību sarunāt.
- paskalāt Daudz pļāpāt, aprunāt kādu.
- plainīt Daudz pļāpāt, runāt.
- laist darbā mēli daudz runājot, censties pārliecināt, pierunāt kādu; arī aprunāt.
- pantāt Daudz runāt (monotoni, bez konteksta un bezjēdzīgi); runāt pretī (neapmierināti).
- klabināt muti daudz runāt (parasti ko nevajadzīgu, bezsaturīgu).
- bļerkšēt Daudz runāt (parasti skaļi, neskaidri, juceklīgi).
- žadzināt Daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku); arī baumot.
- žvadzināt Daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku); arī baumot.
- kladzēt Daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku); atkārtoti paust (baumas, ziņas).
- kladzināt Daudz runāt (parasti vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku); atkārtoti paust (baumas, ziņas).
- puldurēt Daudz runāt niekus, tukšu.
- puldurēties Daudz runāt niekus, tukšu.
- zadzināt Daudz runāt tukšas blēņas.
- kledzināt Daudz runāt, lamāt.
- melšot Daudz runāt, melot.
- izarunāties Daudz runāt, parasti negūstot atbildes.
- balmutēties Daudz runāt, pļāpāt (nenopietni, nepārdomāti): jokoties.
- čavarīt Daudz runāt, pļāpāt.
- terināt Daudz runāt, pļāpāt.
- vargāt Daudz runāt, pļāpāt.
- vataļāt Daudz runāt, pļāpāt.
- kalbēties Daudz runāt, rāties.
- ļečīt Daudz runāt, stāstīt muļķības.
- locīt mēli daudz runāt; aprunāt.
- klerot Daudz runāt; pļāpāt.
- laist mēlei vaļu daudz runāt; runāt ko nevajadzīgu, lieku.
- ļaut (arī dot, laist) mēlei vaļu daudz runāt; runāt ko nevajadzīgu, lieku.
- dot mēlei vaļu daudz runāt; runāt ko nevajadzīgu, lieku.
- blaršķēt Daudz runāt.
- gruzīt Daudz runāt.
- lāterēt Daudz runāt.
- šķedēt Daudz runāt.
- šķēdēt Daudz runāt.
- šķēdt Daudz runāt.
- telgt Daudz runāt.
- terkšķēt Daudz runāt.
- tērzēt Daudz runāt.
- žadzēt Daudz runāt.
- zvarkšēt Daudz runāt.
- zvarkšķēt Daudz runāt.
- zvarkstēt Daudz runāt.
- piemuldēt Daudz sarunāt (ko bezjēdzīgu, nesakarīgu).
- vārīties Daudz skaļi sarunāties; pļāpāt.
- sateikt Daudz stāstīt, runāt, apgalvot.
- žīgāt Daudz tukšas blēņas runāt.
- želkstēt Daudz un aplam runāt.
- telzt Daudz un aplami runāt.
- slarkšēt Daudz un ātri runāt.
- slarpšēt Daudz un ātri runāt.
- virt Daudz un ātri runāt.
- žabīt Daudz un bezjēdzīgi runāt par sīkumiem.
- pēķot daudz un ilgi (līdz apnikumam) vienu un to pašu runāt.
- izklabēties Daudz un līdz apnikumam izrunāties.
- bļorgāt Daudz un neglīti, pretīgi runāt.
- čāvāt Daudz un nesakarīgi runāt.
- balmutēt Daudz un nesaturīgi runāt, pļāpāt; balamutēt.
- balamutēt Daudz un nesaturīgi runāt, pļāpāt.
- zurzāt Daudz un nevajadzīgi runāt.
- testēt Daudz un pamācošā tonī runāt.
- vieplāt Daudz un skaļi runāt, klaigāt.
- blažģīt Daudz un skaļi runāt.
- blīžģēt Daudz un skaļi runāt.
- žļadzīt Daudz un skaļi runāt.
- saverkšķēt Daudz žēloties, sarunāt blēņas.
- vatalēt Daudz, ātri (un nesaprotami) runāt.
- blorzāt Daudz, ātri, arī neskaidri runāt (parasti skaļi); pļāpāt.
- larkšķēt Daudz, nepārtraukti runāt.
- lorbakāties Daudz, nepārtraukti runāt.
- lorbāt Daudz, nepārtraukti runāt.
- lorīties Daudz, nepārtraukti runāt.
- lorizāt Daudz, nepārtraukti runāt.
- larkšēt Daudz, nepārtraukti un nesakarīgi runāt.
- garvalodis Daudzrunātājs, pļāpa.
- debatēt Dedzīgi, dzīvi pārrunāt (ko), arī strīdēties (par kādu jautājumu).
- landsmols Dialekti, kas līdzās valsts valodai tiek runāti Zviedrijā un Somijas apgabalos, kuros dzīvo zviedri.
- nodimdināt Dimdošā balsī noteikt, pateikt; dimdošā balsī norunāt.
- runājošs Divd. --> runāt.
- koda jaukšana divu vai vairāku valodu izmantošana vienā mutvārdu saziņas aktā viena un tā paša runātāja tekstā, runātājam neapzinoties pāreju no vienas valodas uz otru.
- bilingvs Divvalodīgais, tas, kas spēj brīvi runāt divās valodās.
- tatināt Domājot runāt "tā, ... tā, ... tā, ...".
- enantiolālija Domāšanas un runas funkcijas traucējums, kura gadījumā izrunātie vārdi ir pretrunā.
- saukt Dot, parasti pastāvīgu, nosaukumu, vārdu; runāt ar kādu vai par kādu, izmantojot šādu nosaukumu, vārdu.
- tutināties Draudzīgi sarunāties.
- nolabināt Draudzīgi uzrunāt un glāstīt.
- dralināt Dungāt, trallināt, neskaidri runāt.
- purpēt dusmās klusu runāt pie sevis
- aiz dusmām zaudēt valodu dusmās nespēt parunāt.
- iedauzīties Dusmīgi ierunāties.
- nošventīt Dusmīgi pakaļ norunāt.
- purpēt dusmīgi runāt
- purpēt dusmīgi runāt pretī
- aizcirst Dusmīgi runāt.
- švirkstināt Dusmīgi un ātri runāt.
- panckāties Dusmīgi, īgni (ko) runāt; rāties, bārties.
- ponckāties Dusmīgi, īgni runāt (ko); rāties, bārties.
- izgrūst caur zobiem dusmīgi, īgni, parasti paklusu, izrunāt.
- spurckāties Dusmīgi, ļaunojoties runāt.
- iešņākties Dusmīgi, šņācoši ierunāties.
- cirst Dzēlīgi, skarbi runāt.
- šļurpstēt Dzērumā nesakarīgi, raudulīgi runāt.
- deivalāt Dzērumā neskaidri runāt jaucot krievu un vācu valodas.
- dunduļot Dzērumā streipuļot un neskaidri runāt.
- vitrināt Dziedāt, gavilēt; nepiespiesti, skaisti runāt.
- audiofons Dzirdes aparāts - elektroniska skaņu pastiprinoša ierīce, ko lieto cilvēki ar dzirdes traucējumiem, tādējādi uzlabojot iespējas sadzirdēt runātos tekstus u.c. skaņas.
- zvambāt Ēdot (ar pilnu muti) runāt.
- aizslāpt Elpojot sajust gaisa trūkumu; apgrūtināti elpot, arī runāt.
- izelst Elšot pateikt, izrunāt.
- izsaukties Emocionāli, arī skaļi ierunāties, īsi, emocionāli pateikt; iesaukties.
- iesaukties Emocionāli, arī skaļi ierunāties, īsi, emocionāli pateikt.
- sačabināties enerģiski pļāpāt, runāt tukšības.
- kontaktpagalms Erota centra pagalms, kur tiek nodibināti kontakti un norunāti noteikumi starp klientu un prostitūtu.
- mauna Ezoterismā - būt klusam un daudz nerunāt.
- precinieks Gados vecāka precēta sieviete, retāk vīrietis, kas palīdz sarunāt līgavu (līgavaini).
- izgārgt Gārdzot pateikt, izrunāt.
- žākstīties Gari pļāpāt, bezkaunīgi runāt.
- delgavot Gari runāt, vilkt darbu garumā.
- tērzt Gari un plaši izrunāties.
- vāžot Gari velkot un monotoni runāt.
- pātarot Gari, apnicīgi runāt; apnicīgi pamācīt.
- ņerkstēt Gausties, žēloties; runāt raudulīgā balsī.
- kundzināt Godbijīgi uzrunāt kādu ar "kungs" vai "kundze".
- audiogrāmata Grāmata, kuras teksts, parasti aktiera izpildījumā, ierunāts un saglabāts informācijas nesējā.
- ģeneratīvā gramatika gramatikas apakšnozare, kurā cenšas izzināt un formulēt likumus, pēc kuriem runātāji veido sintaktiskas struktūras.
- WAN2TLK? Gribi parunāties? (angļu "want to talk?"; īsziņās).
- Erifīle grieķu mitoloģijā - Argosas valdnieka Talaja meita, Adrasta māsa un valdnieka-pareģa Amfiarāja sieva, kura tika uzpirkta, lai pierunātu vīru piedalīties Trojas karā
- Areions grieķu mitoloģijā - dievišķs zirgs, kas prata runāt; Poseidona un Dēmetras dēls, kas karagājienā pret Tēbām piederēja Adrastam un izglāba viņu.
- Ēho Grieķu mitoloģijā - nimfa, ar kuras vārdu saistās atbalss izcelšanās: Hēras nosodīta par pļāpību viņa spēja izrunāt tikai vārdu beigas, nezinot to sākumu.
- fokusgrupas diskusija grupveida diskusija, kurā piedalās cilvēki, kas ir kompetenti runāt par kādu šauru tematu.
- būzinēt Gurdeni (bezspēcīgi, izsmelti) riet vai runāt (ironiski).
- gvelgt Gvelzt, ilgi tielēdamies runāt.
- bruzdēt Gvelzt, tukšu runāt.
- bruzdināt Gvelzt, tukšu runāt.
- valodu saskare ģeogrāfisku, vēsturisku, ekonomisku un sociālu apstākļu noteikta valodiskā saskarsme starp dažādu valodu runātājiem.
- čēgāt Ģļēvi, jēli, mīksti runāt: "čēks, čēks".
- jātvingu valoda ide valodu saimes baltu valodu grupas valoda, tuva prūšu valodai, uzskatīta pat par tās dialektu; runāta līdz 13.-14. gs.; saglabājušies tikai toponīmi un antroponīmi; 1978. g. atrasts nelielas vārdnīcas manuskripts - >200 poļu vārdu tulkojumi, iespējams, jātvingu valodā.
- kuršu valoda ide valodu saimes baltu valodu grupas valoda; līdz 15.-16. gs. tajā runāts tag. Lietuvas ZR - līdz Klaipēdai, Kurzemē vēl 16. gadsimtā; tās pēdas saglabājušās vietvārdos, liet. val. žemaišu dialektā un latv. val. kursiskajās izloksnēs.
- pretīrunāt Iebilst; runāt, izteikties pretēji (kāda uzskatiem, domām u. tml.).
- pašmājinieks Iedzīvotājs kāda cilvēka (parasti runātāja) dzimtajā zemē, teritorijā u. tml; iedzīvotājs zemē, teritorijā u. tml., kur kāds cilvēks (parasti runātājs) pašlaik dzīvo.
- pašmājnieks Iedzīvotājs kāda cilvēka (parasti runātāja) dzimtajā zemē, teritorijā u. tml; iedzīvotājs zemē, teritorijā u. tml., kur kāds cilvēks (parasti runātājs) pašlaik dzīvo.
- žaberēties Iejaukties cita runā, runāt starpā.
- lēkt starpā iejaukties, pārtraukt (piemēram, runātāju).
- nablatikatsja Iemācīties runāt argo.
- aizrunāt Iepriekš norunāt, lai atstāj, uzglabā, rezervē (ko).
- šifrs Iepriekš norunāta burtu, ciparu, vārdu u. tml. lietošanas sistēma slepenai informācijas fiksēšanai, pārraidei.
- randiņš Iepriekš norunāta, parasti intīma, satikšanās.
- priekšrunātājs Iepriekšējais runātājs.
- ielirkšēties Ieraudāties, ierunāties; iesmieties.
- iesacīties Ierunāties (1), ieteikties (1).
- iebildēties Ierunāties (1).
- ieteikties Ierunāties (1).
- iemuldēties Ierunāties (parasti bezjēdzīgi, nesakarīgi).
- iemesties Ierunāties (parasti, pārtraucot kādu).
- ievidžināties Ierunāties ātri, smalkā balsī (parasti par bērniem, sievietēm).
- iesēkties Ierunāties sēcošā balsī.
- iečiepstēties Ierunāties smalkā balsī (parasti par bērniem).
- iepīkstēties Ierunāties smalkā, pīkstošā balsī.
- iespiegties Ierunāties spiedzīgā balsī.
- ievarkšēties Ierunāties, iebilst.
- aizarunāties Ierunāties.
- iebilsties Ierunāties.
- ieļerkšēties Ierunāties.
- iemurdēt Ierunāties.
- ieplukšēties Ierunāties.
- ieverkšēties Ierunāties.
- uzčalot Iesākt ātri, jautri runāt un apklust.
- iepļekšēties Iesākt pļāpāt un pārstāt; ierunāties.
- ierunāties Iesākt runāt (par ko), īsi pateikt (ko).
- aizbilst Iesākt runāt par kaut ko, pieskarties sarunā (kādai tēmai).
- aizrunāties Iesākt runāt un tūlīt pārtraukt; _(biežāk)_ ierunāties.
- ierunāties Iesākt runāt; iesākt runāt un tūlīt pārtraukt.
- iesarunāties Iesākt runāt.
- iečaloties Iesākt sarunāties, tērzēt daudziem reizē; īsu brīdi sarunāties, tērzēt daudziem reizē.
- ierunāt Ieskaņot (runātu tekstu).
- iemuldēt Iestāstīt, iečukstēt; aprunāt, apmelot.
- glemst Īgni runāt, rūkt.
- orkšēt Īgni, neapmierināti (ko) runāt; paust neapmierinātību (vārdos); kurnēt.
- aizrūkties Īgni, nelaipni ierunāties.
- ierūkties Īgni, nelaipni ierunāties.
- parūkt Īgni, nelaipni parunāt; pakurnēt.
- bambuļot Īgni, nelaipni runāt pretī, iebilst.
- pempelēt Īgni, nelaipni runāt pretī, iebilst.
- rūkt Īgni, nelaipni, zemā balsī runāt.
- blorkšēt Īgni, paskaļi, arī neskaidri runāt; pļāpāt.
- blurkšēt Īgni, paskaļi, arī neskaidri runāt; pļāpāt.
- saklusēt Ilgāku laiku klusēt, nerunāt.
- sakalbināt Ilgāku laiku nepārtraukti runāt.
- norunāties Ilgāku laiku, arī visu laikposmu daudz runāt (parasti līdz nogurumam).
- sarunāt Ilgāku laiku, arī visu laikposmu runāt; ilgāku laiku runāt (līdz noteiktam brīdim).
- izrūkties Ilgāku laiku, daudz īgni, nelaipni runāt.
- iztriekties Ilgāku laiku, daudz jautri, skaļi sarunāties; izpļāpāties.
- izņurdēties Ilgāku laiku, daudz neapmierināti runāt.
- izpļāpāties Ilgāku laiku, daudz pļāpāt; arī izrunāties (1).
- izzelēt Ilgāku laiku, daudz runāt (par kādu), zobot (kādu).
- izmuldēties Ilgāku laiku, daudz runāt (parasti bezjēdzīgi, nesakarīgi).
- izrunāties Ilgāku laiku, daudz runāt (parasti veltīgi).
- atbļuznīt Ilgāku laiku, daudz runāt niekus, pļāpāt.
- izarunāties Ilgāku laiku, daudz runāt.
- izatolkavāties Ilgāku laiku, daudz runāt.
- attolkavāt Ilgāku laiku, daudz runāties.
- izdīkties Ilgāku laiku, daudz uzmācīgi, apnicīgi runāt, lūgt, prasīt.
- satauzēt Ilgāku laiku, nepārtraukti, lēnām un apdomīgi sarunāties.
- rēkavāt ilgi runāt.
- ledināt Ilgi un bez vajadzības runāt.
- trezierēt Ilgi un jautri kaut ko nevajadzīgu runāt.
- iesabubinēties Ilgstoši čukstus runāt.
- iesarunāties Ilgstoši runāt.
- piekladzināt (pilnas) ausis ilgstoši, apnicīgi runāt vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku.
- piekladzināt pilnas ausis ilgstoši, apnicīgi runāt vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku.
- klausītāja kultūra indivīda apzināti kopta spēja uztvert runātāja nolūku, apzināties klausīšanās mērķi, izvēlēties klausīšanās veidu, analizēt un vērtēt dzirdēto informāciju un klausīšanās procesā ievērot neverbālās uzvedības kultūru, piemēram, nepārtraukt runātāju, uzmanīgi klausīties, izrādīt interesi arī ar mīmiku, žestiem, pozu u. c.
- diglosija indivīda spēja runāt divās valodās.
- lobijs Indivīds vai personu grupa (lielu firmu, citu valstu dažādu politisku, ekonomisku un finansiālu grupējumu pārstāvji), kas mēģina pierunāt vēlētus politiķus (piem., deputātus) vai ieceltus ierēdņus atbalstīt vai kavēt kādus centienus.
- aizdudinēt Īsi klusu ierunāties.
- pabildināt Īsi uzrunāt; arī īsi sveicināt.
- dažos (arī nedaudzos) vārdos īsi, īsumā (runāt, rakstīt par ko).
- lēkt acīs (kādam) izaicinoši izturēties, teikt ko asu, aizskarošu, runāt pretī.
- saštukot Izdomāt, sarunāt, samest naudu.
- smalkai Izglītotam cilvēkam raksturīgi (piemēram, runāt, censties runāt atbilstoši literārajai valodai).
- izverkšēties Izklaigāties; izrunāties, izpļāpāties.
- žablēties Izlaidīgi sarunāties, pļāpāt.
- pielankšķēt Izplatīt tenkas, runāt daudz un nesakarīgi.
- izplakšķēt Izpļāpāt, aprunāt.
- izterkšēt Izpļāpāt, izrunāt.
- izļarkstēties Izpļāpāties, izrunāties; izbārties.
- izļerkstēties Izpļāpāties, izrunāties; izbārties.
- izgrabēties Izpļāpāties, izrunāties.
- izklačāties Izpļāpāties, izrunāties.
- izplokšēties Izpļāpāties, izrunāties.
- izplukšēties Izpļāpāties, izrunāties.
- izpļurkšēties Izpļāpāties, izrunāties.
- izporkšēties Izpļāpāties, izrunāties.
- izporzāties Izpļāpāties, izrunāties.
- iztarkšēties Izpļāpāties, izrunāties.
- izterkšēties Izpļāpāties, izrunāties.
- izpļerkšēties Izpļāpāties; izrunāties; izļerkšēties.
- izpļerzāties Izpļāpāties; izrunāties; izļerzāties.
- izlarkšēties Izpļāpāties; izrunāties.
- izlarzāties Izpļāpāties; izrunāties.
- izļekšēties Izpļāpāties; izrunāties.
- izļerkšēties Izpļāpāties; izrunāties.
- izļerzāties Izpļāpāties; izrunāties.
- izlorkšēties Izpļāpāties; izrunāties.
- izlorzāties Izpļāpāties; izrunāties.
- izpļekšēties Izpļāpāties; izrunāties.
- izplorkšēties Izpļāpāties; izrunāties.
- izsacīt Izrunāt (1).
- izsaukt Izrunāt (1).
- izteikt Izrunāt (1).
- aspirēt Izrunāt (līdzskaņus) ar piedvesumu.
- intonēt Izrunāt (piemēram, teikumu) ar noteiktu intonāciju.
- nazalizēt Izrunāt (skaņas) tā, ka gaiss plūst caur deguna dobumu.
- labializēt Izrunāt (skaņas), noapaļojot un izstiepjot lūpas.
- nazalēt Izrunāt (skaņu) ar deguna pieskaņu.
- pagarināt Izrunāt (skaņu) samērā ilgi, atbilstoši valodas likumiem.
- saīsināt Izrunāt (skaņu) samērā īsi, atbilstoši valodas likumiem; pārveidot garo skaņu par īso skaņu.
- uzsvērt Izrunāt (zilbi, vārdu) ar uzsvaru (2), akcentu (1); akcentēt (1).
- akcentēt Izrunāt (zilbi, vārdu) ar uzsvaru, akcentu (1); uzsvērt.
- intonēt Izrunāt (zilbi) ar noteiktu intonāciju.
- aizmuldēties Izrunāt nesaprotamus vārdus.
- iztukšoties Izrunāt visu, izpļāpāties.
- izpentarēt Izrunāt, izteikt (parasti neskaidri).
- izpenterēt Izrunāt, izteikt (parasti neskaidri).
- iztresēt Izrunāt, izteikt.
- iztarkšķēties Izrunāties (3).
- izmuldēties Izrunāties (parasti bezjēdzīgi, nesakarīgi).
- izpentarēties Izrunāties (parasti neskaidri).
- izpenterēties Izrunāties (parasti neskaidri).
- izgāzt podus izrunāties tā, kā nevajag, aplam, netaktiski.
- izpātaroties Izrunāties, izbārties (izsakot pamācības, pārmetumus).
- izpasakoties Izrunāties, izpļāpāties.
- izvārīt Izrunāties, izpļāpāties.
- izspuroties Izrunāties, izrīkoties pretēji (kāda domām, uzskatiem u. tml.); ilgāku laiku nepakļauties.
- patrencēt Izrunāties, parunāties.
- izkorkšēties Izrunāties, paužot īgnumu, neapmierinātību.
- izteikties Izrunāties; izpļāpāties; iztērzēties.
- izbubināties Izrunāties.
- izčaukstēties Izrunāties.
- izkverkšēties Izrunāties.
- aizsacīties Izsacīties, ierunāties, izdarīt īsu piezīmi.
- uzņem kā govs uz ragiem izsmiet, kaitināt, aprunāt.
- izkļūdīties Izsprukt, nepareizi izrunāties.
- izvārdoties Izstrīdēties, izbārties; izrunāties.
- deklamēt Izteiksmīgi, mērķtiecīgi runāt (daiļdarbu).
- izgvelzt Izteikt (parasti aplamības, muļķības, rupjības); arī izrunāt (4), izplatīt tenkas.
- pieteikties pie vārda izteikt vēlēšanos runāt (parasti sapulcē).
- spriedelēt Izteikt vispārīgas, nenoteiktas, parasti vāji pamatotas, domas (par ko); liekvārdīgi, bezsaturīgi runāt, sarunāties (par ko).
- izrunāt Izteikt, izsacīt (daudz vai visu); pārrunāt (daudz vai visu).
- čuksts Izteikums, kas izrunāts čukstus.
- lopoties Izturēties neatbilstoši cilvēka cieņai; nepieklājīgi, neestētiski izrunāties, rīkoties.
- dulburēt Izturēties, rīkoties vai runāt bez jēgas; arī trokšņot.
- trakot Izturēties, rīkoties, runāt ļoti skaļi, trokšņaini, arī strauji, neapvaldīti.
- liekuļot Izturēties, rīkoties, runāt neatbilstoši saviem uzskatiem, jūtām (parasti savtīgos nolūkos).
- peldēt pa virsu izturēties, rīkoties, runāt pavirši, arī virspusēji, neiedziļinoties būtībā.
- slīdēt pa virsu izturēties, rīkoties, runāt pavirši, virspusēji, neiedziļinoties būtībā.
- piemēroties Izturēties, rīkoties, runāt saskaņā (ar ko); pielāgoties (1).
- likt Izturēties, rīkoties, runāt tā, ka (kāds) ir spiests (ko darīt), ar savu izturēšanos, rīcību, runu piespiest (kādu ko darīt).
- slēpt zem maskas izturēties, rīkoties, runāt tā, ka citi neuzzina īstenību, patiesību.
- slēpt aiz maskas izturēties, rīkoties, runāt tā, ka citi neuzzina īstenību, patiesību.
- saudzēt Izturēties, rīkoties, runāt tā, ka saglabājas (vēlamais psihiskais vai fizioloģiskais stāvoklis).
- saudzēt Izturēties, rīkoties, runāt uzmanīgi, neizraisot nevēlamu psihisku vai fizioloģisku stāvokli.
- niekoties Izturēties, rīkoties, runāt vieglprātīgi, aušīgi.
- vīzēties Izturēties, runāt untumaini, arī vīzdegunīgi, zobgalīgi.
- palaist Izveidot, radīt (parasti balss skaņas), izrunāt (vārdus, teikumus u. tml.).
- vidžerēt Jautri runāt, pļāpāt (parasti par bērniem).
- vidžurēt Jautri runāt, pļāpāt (parasti par bērniem).
- patriekties Jautri, skaļi parunāties; patriekt 2.
- patriekt Jautri, skaļi parunāties; patriekties.
- triekt Jautri, skaļi sarunāties; arī, parasti daudz, runāt.
- iejokoties Jokojot ierunāties.
- smieties Jokojot teikt, runāt (ko).
- uzjokot Jokojot uzrunāt; pajokot.
- ķollēt Juceklīgi runāt.
- kņadēt Juku jukām runāt, kliegt, trokšņot, šaudīties.
- kņedēt Juku jukām runāt, kliegt, trokšņot, šaudīties.
- ab hoc et ab hac juku jukām, runāt par šo un to.
- aģentoperācija Juridisku darbību veikšana, kas izpaužas kā preču pirkšana un pārdošana norunātā teritorijā pēc vienas puses (principāla) rīkojuma un ko veic no principāla neatkarīga otra puse (aģents) saskaņā ar principāla rīkojumu, uz viņa rēķina un viņa vārdā.
- jūsināt Jūsot - uzrunāt (kādu) ar "jūs".
- omuļot Justies ērti, priecāties; runāt laimīgi (bet ne skaļi).
- kondukcijas jeb asociatīvā afāzija kad slimnieks spēj runāt un rakstīt, bet izlaiž vai atkārto vārdus un apmaina tos ar citiem, jo bojāti frontolentikulārie asodācijas ceļi starp valodas centriem.
- parazītvārds Kāda cilvēka runātā (retāk - rakstītā) tekstā daudzkārt izmantots ar teksta saturu nesaistīts vai vāji saistīts vārds.
- mūsulaikā Kādas cilvēku grupas, paaudzes (pie kuras pieder arī runātājs) dzīves vai aktīvās darbības posmā.
- informants kādas valodas runātājs, kura runa tiek izmantota par avotu lingvistiskiem pētījumiem.
- valodas pašnāvība kādas valodas runātāju kopuma (šķietami) brīvprātīga atteikšanās no savas valodas; vecāku nevēlēšanās savu valodu nodot bērniem.
- šķenderis kāds, kam patīk nevietā skaļi runāt.
- čukstelnieks Kāds, kas mēdz runāt čukstus.
- mirma Kāds, kas nekā nevar ne izdarīt, ne izrunāt.
- pantaks Kāds, kurš izsaka daudzus (un triviālus) iebildumus, mīl daudz runāt.
- blemža Kāds, kurš mēdz runāt rupji un nepieklājīgi.
- noduņīties Kādu brīdi dobji un neskaidri runāt.
- pačužināties Kādu brīdi klusu un draudzīgi sarunāties.
- pavalšķoties Kādu brīdi muldēt; nepatiesi izrunāties.
- nobumbarāt Kādu brīdi neskaidri runāt, murmināt pie sevis.
- pamurkšķināt Kādu brīdi neskaidri, nesaprotami runāt.
- pačaloties Kādu brīdi tērzēt, runāties.
- aprunāties Kādu laiku (neoficiāli, arī draudzīgi) sarunāties; parunāties.
- izvorkstēties Kādu laiku (nepārtraukti) nesaprotami runāt.
- izplunkšēties Kādu laiku (pietiekoši) vējā runāties; lamāties.
- izkukoties Kādu laiku bez panākumiem kaut ko runāt.
- nomutuļot Kādu laiku neskaidri un nesaprotami runāt.
- novervelēt Kādu laiku sarunāties.
- nočākstēt Kādu laiku skaļi sarunāties (par sievietēm).
- runātkāre Kāre runāt.
- persona kategorija, kas pauž runātāja un darbības veicēja attieksmes.
- svīnīt Kaunināt, aprunāt.
- knukstēt Kaut ko bezjēdzīgu vai citiem nepatīkamu runāt.
- kudīt Kaut ko sliktu darīt vai runāt.
- perdelēt Kaut ko steigšus darīt vai runāt.
- ņuņe Kautrīga sieviete, kura neuzdrīkstas runāt ar svešiniekiem.
- liedzējs Kavētājs, atrunātājs, kas noliedz.
- izklaigāt Klaigājot pateikt, izrunāt.
- noklausīties Klausīties un pabeigt klausīties (ko runātu, atskaņotu u. tml.).
- uzklausīt Klausīties un pabeigt klausīties (ko runātu), parasti uzmanīgi, cenšoties uztvert, saprast.
- noklausīties Klausīties un pabeigt klausīties (runātāju, dziedātāju, atskaņotāju).
- uzklausīt Klausīties un pabeigt klausīties (runātāju), parasti uzmanīgi, cenšoties uztvert, saprast.
- bļaut Kliegt, skaļi runāt (bieži pārvērstā balsī).
- žārnīties Kliegt, skaļi runāt, lamāties.
- skrapēt Klusām sarunāties.
- urpuļot Klusām, neskaidri runāt, murmināt (par bērniem).
- neizlaist ne skaņas (pār lūpām) klusēt, nerunāt.
- neizlaist ne skaņas pār lūpām klusēt, nerunāt.
- klusinēt Klusēt, nerunāt.
- turēt žaunas klusēt; nerunāt.
- sagamanīt Klusi ierunāties (par vairākiem, daudziem).
- čiepstēt Klusi runāt.
- zadināt Klusi sarunāties, pļāpāt.
- bubināties Klusi sarunāties.
- dudinēt Klusi sarunāties.
- sumināties Klusi sarunāties.
- zadināties Klusi, mīlīgi runāt.
- pabubināt Klusi, neskaidri pateikt, arī parunāt.
- purpināt Klusi, neskaidri, arī īgni, neapmierināti runāt (parasti pie sevis).
- iedudināties Klusu (parasti laipni, mīlīgi) ierunāties.
- dudināt Klusu (parasti laipni, mīlīgi) runāt; klusu skanēt (par runātāja balsi).
- dudināties Klusu (parasti laipni, mīlīgi) sarunāties.
- nodudināt Klusu noskanēt (par runātāja balsi).
- satutināt Klusu sarunāt.
- samurdēt Klusu sarunāties.
- satutināties Klusu sarunāties.
- čurbināt Klusu un nesaprotami runāt.
- purpulēt klusu un neskaidri runāt pie sevis.
- murminēt Klusu un neskaidri runāt.
- sumēt Klusu un neskaidri runāt.
- izdvest Klusu, arī čukstus, ar grūtībām pateikt, izrunāt.
- murmināt Klusu, ātri, neskaidri teikt, runāt.
- kļūt (arī būt) melnam (arī zili melnam, zilam) no (arī aiz) dusmām kļūt (būt) ļoti sadusmotam, bieži nespējot valdīt pār sevi; dusmās stipri piesarkt, nespēt normāli runāt u. tml.
- atdzīvoties Kļūt dzīvam, iegūt spēju runāt, kustēties (par priekšmetiem iztēlē, fantāzijā).
- kļūt (arī būt) zilam (arī melnam, zili melnam) no (arī aiz) dusmām kļūt ļoti sadusmotam, bieži nespējot valdīt pār sevi; dusmās stipri piesarkt, nespēt normāli runāt u. tml.
- krist (arī iekļūt, nonākt) ļaužu valodās kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.
- krist (arī iekļūt, nokļūt, nonākt) ļaužu valodās, arī nākt ļaužu valodās (arī mēlēs) kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.
- nākt ļaužu mēlēs (arī valodās) kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.
- nākt (ļaužu) valodās (arī mēlēs) kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.
- nokļūt (arī nonākt, iekļūt) ļaužu valodās kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.
- nonākt (arī nokļūt, iekļūt) ļaužu valodās kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.
- (no)nākt (arī nokļūt, iekļūt, krist) ļaužu valodās (arī mēlēs) kļūt par pārrunu objektu, tikt aprunātam.
- operete Komēdijisks skatuves mākslas darbs, kura saturs ir izteikts vokāli instrumentālās mūzikas tēlos, kā arī horeogrāfiskos tēlos un kurā parasti ir runātas epizodes.
- iekrekstēties Krekstot ierunāties.
- iekrekšēties Krekšķot ierunāties.
- iekrekšķēties Krekšķot ierunāties.
- ieķērkties Ķērcošā balsī ierunāties, arī iekliegties.
- kārkt Ķērcoši runāt.
- runiķis Labs runātājs.
- suņķēt lamāt, pelt, aprunāt; arī zobot.
- lamsnāt Lamāt, zākāt; aprunāt, dot iesauku; lamstīt.
- lamstīt Lamāt, zākāt; aprunāt, dot iesauku.
- lasīt Lasīt balsī (arī skaļi) - lasīt tekstu un vienlaikus to runāt.
- lasīt priekšā lasīt tekstu un vienlaikus to runāt (klausītājiem).
- lasīt skaļi lasīt tekstu un vienlaikus to runāt.
- diktēt Lasīt vai runāt (ko) tā, lai klausītājs varētu pierakstīt.
- muļķēt Lasīt vai runāt bez izpratnes, iedziļināšanās saturā.
- sasaukt Lasot (parasti mācīšanās procesā), izrunāt (atsevišķas skaņas, zilbes u. tml.), nosaukt (burtus), lai (no tiem) veidotu (piemēram, vārdu, teikumu).
- saukt kopā lasot (parasti mācīšanās procesā), runāt (atsevišķas skaņas, zilbes u. tml.), nosaukt (burtus), lai (no tiem) veidotu (piemēram, vārdu, teikumu).
- norantīt Lasot katru vārdu skaidri izrunāt (kā noskaldīt).
- purpaļot lasot pie sevis skaļi runāt līdzi un komentēt.
- lai mēle sakalst lāsts, ko izsaka, lai kāds zaudētu spēju runāt, ja teiktais nav patiesība vai ir kas ļoti nepatīkams.
- lai mēle pielīp pie zoda lāsts, ko izsaka, lai kāds zaudētu spēju runāt, ja tiek darīts kas slikts.
- bļudīt Lauzītā valodā runāt (jaucot divas valodas).
- šļeburot Lauzoties runāt (valodā, kuru slikti pārvalda).
- pabradāt Lauzoties runāt.
- baltiski Lejzemnieku izloksnēs, literārajā valodā (runāt).
- gvelzēt Lēnām runāt.
- vēzāt Lēnām, garlaicīgi runāt, stāstīt.
- ģībāt Lēnām, nevīžīgi strādāt vai runāt.
- ģīgāt Lēnām, nevīžīgi strādāt vai runāt.
- lēzēt Lēnām, vārdu pa vārdam sakot, citus aprunāt.
- pīties Lēni, ar grūtībām runāt, bieži apraujoties runas plūsmā.
- taulēt Lēni, tūļīgi runāt.
- apkāļš Līdējs, tāds kas mēdz izgrozīties, atrunāties, izlocīties.
- līdzrunāt Līdzi runāt.
- līdzrunāt Līdztiesīgi runāt (piemēram, kādā jautājumā).
- zvalbīt Lieki runāt.
- muti dzesēt (arī dzesināt, dzisināt) lieki, arī bez panākumiem runāt.
- muti dzesināt (arī dzesēt, dzisināt) lieki, arī bez panākumiem runāt.
- muti dzisināt (arī dzesēt, dzesināt) lieki, arī bez panākumiem runāt.
- vārstīt (arī virināt) muti lieki, nevajadzīgi runāt.
- virināt (arī vārstīt) muti lieki, nevajadzīgi runāt.
- plātīt muti Lieki, nevajadzīgi runāt.
- galšoties Liekulīgi runāt tukšas pļāpas.
- mutaunīca Liela, asprātīga runātāja.
- lobists Lielas firmas, citas valsts politiska, ekonomiska vai finansiāla grupējuma pārstāvis (aģents), kas mēģina pierunāt vēlētus politiķus (piem., deputātus) vai ieceltus ierēdņus atbalstīt vai kavēt kādus centienus.
- meligloss Lielisks runātājs, kam medus mēle.
- dižteicējs Lielisks runātājs, labs orators.
- valodnieks liels runātājs
- dižvalodis Liels runātājs, daudzrunātājs.
- mutainis Liels runātājs, kam vārds vietā.
- ārdams Liels runātājs, mutes varonis.
- mutains Liels runātājs, runīgs.
- mutainīša Liels, asprātīgs runātājs.
- mutaunieks Liels, asprātīgs runātājs.
- up Lieto savienojumā "u-u-up" u. tml., lai pievērstu uzmanību, ziņotu par iepriekš norunāto.
- ā Lieto, lai izteiktu dažādas runātāja izjūtas (izbrīnu, pārsteigumu, sajūsmu u. tml.).
- a Lieto, lai izteiktu dažādas runātāja izjūtas (piemēram, nevērību).
- apas Lieto, lai izteiktu dažādas runātāja izjūtas.
- apasat Lieto, lai izteiktu dažādas runātāja izjūtas.
- apasatam Lieto, lai izteiktu dažādas runātāja izjūtas.
- apasatu Lieto, lai izteiktu dažādas runātāja izjūtas.
- pa Lieto, lai izteiktu sarunbiedram aicinājumu pagaidīt, līdz runātājs paveiks kādu darbību, apdomāsies; pag.
- pag Lieto, lai izteiktu sarunbiedram aicinājumu pagaidīt, līdz runātājs paveiks kādu darbību, arī apdomāsies; pa 2.
- paga Lieto, lai izteiktu sarunbiedram aicinājumu pagaidīt, līdz runātājs paveiks kādu darbību, arī apdomāsies; pa 2.
- pagaidīt Lieto, lai izteiktu sarunbiedram aicinājumu pārtraukt tā darbību, līdz runātājs paveiks kādu darbību, arī apdomāsies.
- ak Lieto, lai izteikumam piešķirtu izsaukuma vai izbrīna nokrāsu; kad runātājs pēkšņi ko atceras vai lai pastiprinātu vārda nozīmi.
- nu Lieto, lai pamudinātu sarunbiedru runāt, darīt ko.
- eicā Lieto, lai uzrunātu, pievērstu uzmanību.
- mans Lieto, lai uzsvērtu, ka uzrunātais ir saistīts ar runātāju.
- nu Lieto, lai, kādu uzrunājot, pievērstu tā uzmanību runātājam.
- noderēt Līgstot norunāt (piemēram, ka izpildīs kādas prasības, ievēros kādu termiņu).
- pirkums un pārdevums līgums, ar ko viena puse apsola otrai par norunātās naudas summas samaksu atdot zināmu lietu vai tiesību.
- pārvadājuma līgums līgums, ar kuru pārvadātājs uzņemas nosūtītāja nodotās lietas pārvest par norunāto maksu no vienas vietas uz otru norādītu vietu un tās tur nodot adresātam.
- uztura līgums līgums, ar kuru viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otra tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi.
- līgāča Līka, veca, runātīga sieviete.
- izgavilēt Līksma, ļoti priecīgā balsī spēji pateikt, izrunāt.
- locīt kāda mēli likt kādam runāt.
- mūsējs Loceklis kolektīvā, grupā, sabiedrībā, pie kuras pieder arī runātājs vai rakstītājs.
- bukināt Lūpas kustinot, pie sevis klusi, neskaidri runāt.
- mūsļaudis Ļaudis, ar kuriem runātājs vai rakstītājs dzīvo kopā (piemēram, vienā un tai pašā mājā).
- laist pie vārda (arī pie runāšanas) ļaut runāt, izteikties.
- laist pie runāšanas (arī pie vārda) ļaut runāt, izteikties.
- pierunāties Ļaut sevi pierunāt.
- norunāties Ļauties atrunāt.
- kā ar pātagu ļoti asi (runāt, teikt ko).
- kā ar cirvi skaldīt ļoti asi, strupi, arī kategoriski teikt, runāt.
- nobērt kā no ložmetēja ļoti ātri norunāt.
- muldēt (arī runāt) par deviņiem (arī septiņiem) mēmiem ļoti daudz runāt, pļāpāt.
- runāt (arī muldēt) par septiņiem (arī deviņiem) mēmiem ļoti daudz runāt, pļāpāt.
- piekliegt (pilnas) ausis (retāk pilnu galvu) ļoti daudz un skali runāt, censties iestāstīt (ko), arī kliegt (parasti, līdz kādam rodas nepatīkamas izjūtas).
- piekliegt pilnas ausis (retāk pilnu galvu) ļoti daudz un skaļi runāt, censties iestāstīt (ko), arī kliegt (parasti, līdz kādam rodas nepatīkamas izjūtas).
- čukstus Ļoti klusu, bez balss saišu vibrācijas (runāt).
- norībināt Ļoti skaļā balsī noteikt, pateikt; ļoti skaļā balsī norunāt.
- brēkt Ļoti skaļā, kliedzošā balsī runāt.
- pilnā mutē ļoti skaļi (runāt, smieties).
- pakliegt Ļoti skaļi pateikt, arī parunāt.
- taurēt Ļoti skaļi runāt, kliegt, arī dziedāt.
- kliegt Ļoti skaļi runāt, teikt.
- pilnā kaklā ļoti skaļi, neapvaldīti (kliegt, runāt, smieties).
- pilnā rīklē ļoti skaļi, neapvaldīti (piemēram, runāt, smieties).
- riet Ļoti skaļi, strupi runāt (parasti dusmās).
- graut Ļoti spēcīgi skanēt; ļoti skaļi runāt.
- šķilt valodu ļoti veikli, arī asprātīgi runāt.
- iedūdoties Maigi, mīlīgi (parasti intīmi) ierunāties.
- izdūdoties Maigi, mīlīgi (parasti intīmi) izrunāties.
- padūdot Maigi, mīlīgi (parasti intīmi) parunāt, parunāties.
- izdūdot Maigi, mīlīgi (parasti intīmi) pateikt, izrunāt.
- dūdot Maigi, mīlīgi (parasti intīmi) runāt, sarunāties.
- lalināt Maigi, mīlīgi runāties ar bērnu, parasti, atkārtojot zilbi "la".
- lallināt Maigi, mīlīgi runāties ar bērnu, parasti, atkārtojot zilbi "la".
- pūst citā stabulē mainīt savu nostāju, uzskatus, runāt, rīkoties, izturēties citādi nekā iepriekš.
- šīmāja Māja, kurā atrodas, dzīvo runātājs.
- šomāju Māja, kurā dzīvo kāds runātājam vai rakstītājam pazīstams cilvēks (piem., kaimiņš kopā ar savas ģimenes locekļiem, arī ar citiem cilvēkiem).
- šomājas Māja, kurā dzīvo kāds runātājam vai rakstītājam pazīstams cilvēks (piemēram, kaimiņš kopā ar savas ģimenes locekļiem, arī ar citiem cilvēkiem).
- mūsmājas Māja, kurā dzīvo runātājs vai rakstītājs kopā ar savas ģimenes locekļiem, arī ar citiem cilvēkiem.
- ifbots Mājas robots kompanjons, spēj runāt un uzklausīt, pēc balss pazīst cilvēkus, pēc intonācijas izjūt cilvēka noskaņojumu; radīts 2000. gadā Nagojas (Japāna) universitātes Biznesa dizaina laboratorijā.
- antropoloģiskā lingvistika makrolingvistikas nozare, kurā valodu pēta saistībā ar runātāja etnisko, sociālo, kultūras un bioloģisko identitāti.
- abordēt Malā piebraukt; sakabināt; uzrunāt.
- maskēt Maldinoši izturēties, rīkoties, runāt tā, lai slēptu (ko, piemēram, savu būtību, psihisko stāvokli, attieksmi pret ko).
- deklamēt Manierīgi, samāksloti (ko) runāt.
- bokšķoties Mānīties; izlikties, muļķoties; runātko nepatiesu, slēpt (ko).
- bokšoties Mānīties; izlikties, muļķoties; runātko nepatiesu, slēpt (ko).
- pačolāt Mazliet parunāties (klusi).
- apmīt dažus vārdus mazliet parunāties.
- pārmīt (arī pārmainīt, retāk apmīt) dažus vārdus mazliet parunāties.
- papātarot Mazliet, neilgu laiku runāt (ko garlaicīgu, apnicīgu, neinteresantu), arī teikt (kādas pamācības, aizrādījumus u. tml.).
- grābstīties Meklēt, parasti ne sevišķi veiksmīgi, vārdus, lai izteiktu kādu domu, arī lai izmelotos; runāt ko bezsaturīgu, nenozīmīgu.
- melava melis un aprunātājs.
- lacinātājs Mēlnesis, apmelotājs, aprunātājs.
- maltuve Mēlnesis, aprunātājs, apmelotājs.
- baldzis Mēlnesis, aprunātājs.
- soklacis Mēlnesis, aprunātājs.
- nomelot Melojot izbārt, aprunāt, melīgi apsūdzēt.
- liet čugunu melot, runāt nenopietni
- laist burbuļus Melot, tukši runāt.
- dirsties Melot; runāt muļķības.
- glamstīties Melst niekus, otru aprunāt.
- sladzināt Melst, runāt niekus, daudz runāt.
- sladzīt Melst, runāt niekus, daudz runāt.
- mārgot Melst, tukšu runāt.
- žubināt Mīksti, veikli runāt.
- nāsālizēt Mīkstināt līdzskani; runāt caur degunu.
- žubināties Mīlīgi, draudzīgi sarunāties.
- hetu-luviešu valodas mirušu ide valodu saimes valodu grupa; runātas 2.-1. gt. p. m. ē. Mazāzijā, pie tām pieder hetu valoda, luviešu, palajiešu, liķiešu u. c. valodas.
- skaitīt Monotoni runāt (parasti vienu un to pašu).
- kušināt Mudināt (kādu) runāt, izturēties klusāk.
- cilvēks Mugurkaulnieku tipa zīdītāju klases primātu kārtas hominīdu dzimtas ģints ("Homo"), visaugstāk attīstītā dzīvā būtne, kas spēj domāt, runāt, izgatavot darba rīkus un izmantot tos sabiedriskā darba procesā.
- pluksterēt Muldēt, maldināt, runāt nepatiesību.
- dirst Muldēt; runāt muļķības.
- mulsēt Mulsinoši runāt, pļāpāt.
- izvankšēt Muļķīgi izrunāt, izpļāpāt.
- izvankšēties Muļķīgi izrunāties, izpļāpāties.
- izvanšķēties Muļķīgi izrunāties, izpļāpāties.
- izlerkšēties Muļķīgi izrunāties.
- vanšķēt Muļķīgi runāt, pļāpāt.
- lagarēties Muļķīgi, aplami runāt.
- žeikarēt Muļķīgi, nenopietni runāt.
- žeikstēt Muļķīgi, nenopietni runāt.
- ģeķoties Muļķoties, tīšām runāt aplamības; ākstīties, blēņoties.
- rāzēt Murgos runāt; murgot; spokoties, rādīties.
- mudīt Murgot, murgos svaidīties, neskaidri runāt.
- sepinēt Murgot, sapņot; pa miegam runāt.
- tunturot Murmināt, klusi (pie sevis) runāt.
- tuntināt Murmināt, klusi runāt.
- burties Murmināt, klusu sarunāties; darīt ko tādu, kas šķiet dīvains.
- novervelēt Murmināt, neskaidri ātri runāt.
- aizmurdēt Murmināt, neskaidri runāt.
- borrāt Murmināt, neskaidri runāt.
- burināt Murmināt, neskaidri runāt.
- mermeļot Murmināt, neskaidri runāt.
- gremt Murmināt, uzbudinājumā runāt.
- murmulēt Murmināt; neskaidri runāt.
- vurvulēt Murmināt; neskaidri un ātri runāt.
- varvulis Murminātājs, neskaidrs, nesakarīgs runātājs.
- izbubināt Murminot izrunāt.
- nomurmināt Murminot norunāt.
- izmurmināt Murminot pateikt, izrunāt; nomurmināt.
- mūspusietis Mūspusnieks - runātāja vai rakstītāja dzimtā novada cilvēks.
- tekstieskates tulkošana mutvārdu tulkošana pēc rakstiski fiksēta tulkojamā teksta, kas ir tulka rīcībā un var atbilst un var neatbilst tam, ko teiks runātājs.
- distanttulkošana mutvārdu tulkošanas paveids, kurā tulkam nav tieša vizuāla kontakta ar tulkojamā teksta runātāju; distantā tulkošana.
- distantā tulkošana mutvārdu tulkošanas paveids, kurā tulkam nav tieša vizuāla kontakta ar tulkojamā teksta runātāju; distanttulkošana.
- melodrāma Muzikālā teātra žanrs, kas izveidojās 18. gadsimtā un kam raksturīgs mūzikas pavadījums runātiem tekstiem; šāda žanra darbs, izrāde.
- dirselēt Neapdomīgi strādāt vai runāt.
- izpurpināt Neapmierināti (nelaipni) runāt.
- ieņurdēties Neapmierināti ierunāties.
- iepukstēties Neapmierināti ierunāties.
- pablorkšēt Neapmierināti, īgni (ko) pateikt, parunāt; arī neskaidri parunāt.
- pablurkšēt Neapmierināti, īgni (ko) pateikt, parunāt; arī neskaidri parunāt.
- korkšēt Neapmierināti, īgni (ko) runāt, sacīt.
- brakšēt Neapmierināti, īgni runāt; bārties, rāties; burkšķēt.
- brākšēt Neapmierināti, īgni runāt; bārties, rāties; burkšķēt.
- brakšķēt Neapmierināti, īgni runāt; bārties, rāties; burkšķēt.
- brākšķēt Neapmierināti, īgni runāt; bārties, rāties; burkšķēt.
- ieburkšēties Neapmierināti, īgni, paskaļi ierunāties.
- ieburkšķēties Neapmierināti, īgni, paskaļi ierunāties.
- izburkšēt Neapmierināti, īgni, paskaļi pateikt, izrunāt.
- izburkšķēt Neapmierināti, īgni, paskaļi pateikt, izrunāt.
- pukšēt Neapmierināti, paklusu runāt; pukstēt (3).
- pukšķēt Neapmierināti, paklusu runāt; pukstēt (3).
- pukšināt Neapmierināti, paklusu runāt; pukšķēt (3).
- pukšķināt Neapmierināti, paklusu runāt; pukšķēt (3).
- pukstēt Neapmierināti, paklusu runāt; pukšķēt (3).
- atkūkāt Neatlaidīgi censties pierunāt, ietekmēt.
- vārdot zobus (kādam) neatlaidīgi pierunāt (kādu).
- (ap)vārdot zobus (kādam) neatlaidīgi pierunāt (kādu).
- zelēt Neatlaidīgi runāt to pašu.
- vārdot Neatlaidīgi runāt, lai pārliecinātu (kādu), parasti ko darīt, izturēties kādā veidā.
- tielēties Neatlaidīgi, ietiepīgi runāt, iebilst, lai, piemēram, panāktu ko savu, uzspiestu savas domas.
- stāvēt mierā Nedarboties, nerunāt.
- pļūkšēt Nedaudz slikti vai bezkaunīgi runāt.
- iegrausties Negaidīti, pārāk skaļi un neskaidri sākt runāt.
- pļeršķēt Neglīti runāt.
- runāt caur zobiem negribīgi runāt.
- caur zobiem (runāt, (no)vilkt, (no)rūkt, (no)ņurdēt u. tml.) negribīgi, lēni, arī neskaidri runāt, pateikt.
- palasīt Neilgu laiku, mazliet lasīt (tekstu); neilgu laiku, mazliet lasīt (tekstu) un vienlaikus runāt (to) klausītājiem.
- parunāt Neilgu laiku, mazliet runāt (ar kādu), cenšoties sasniegt kādu rezultātu, vienoties par ko u. tml.
- paņaudēt Neilgu laiku, mazliet runāt žēlā, raudulīgā balsī; arī pažēloties.
- paķērkt Neilgu laiku, mazliet runāt, kliegt, arī dziedāt, parasti skaļā, griezīgā balsī.
- parunāt Neilgu laiku, mazliet runāt.
- parunāties Neilgu laiku, mazliet runāties.
- pievaldīt (arī savaldīt) muti (arī mēli) neizpļāpāt; censties nerunāt asi.
- savaldīt (arī pievaldīt) mēli (arī muti) neizpļāpāt; censties nerunāt asi.
- valdīt (arī savaldīt, pievaldīt) mēli (arī muti) neizpļāpāt; censties nerunāt asi.
- norīt (retāk aprīt) vārdus (arī galotnes) neizrunāt vai neskaidri izrunāt vārdu beigu daļas.
- rīt vārdus neizrunāt vai neskaidri izrunāt vārdu beigu daļas.
- norīt (retāk aprīt) galotnes (arī vārdus) neizrunāt vai neskaidri izrunāt vārdu beigu daļas.
- aprīt (biežāk norīt) vārdus (arī galotnes) neizrunāt vai neskaidri izrunāt vārdus vai to galotnes.
- neņemt mutē (vārdus) neizrunāt, neteikt, nelietot savā runā.
- tikšanās nejauša sastapšanās vai norunāta satikšanās.
- pļurināt Nekārtīgi runāt.
- brūķēt muti nekautrīgi (daudz) runāt.
- nelabi Nelabvēlīgi, ļauni (piemēram, izturēties, rīkoties, runāt).
- plauskāt Nelietīgi runāt, tenkot; plaukšķēt.
- aizbāzt muti Neļaut runāt, neļaut izteikt savas domas.
- paņčīt Nemitīgi runāt.
- klimt Nemitīgi un bezjēdzīgi monotoni runāt.
- jokāt Nenopietni runāt.
- kārpīties Nepakļauties, runāt pretim.
- aberēties Nepārdomāti runāt.
- buldurēt Nepareizi, kļūdaini runāt (parasti svešā valodā).
- lauzīt Nepareizi, kļūdaini runāt (parasti svešvalodā).
- delzt Nepārtraukti runāt, pļāpāt.
- pļērkt Nepārtraukti runāt.
- blarkšķēt Nepārtraukti, nevajadzīgi runāt.
- muršķināt Nepatiesību runāt; neskaidri runāt, murmināt; radīt paklusas neskaidras skaņas.
- lakīt Nepatiesību runāt.
- peizerēt Nepieklājīgi runāt vai darīt.
- šļammāt Nepieklājīgi runāt, lamāties, aprunāt.
- ļargāt Nepieklājīgi runāt.
- tāmuļot Neprātīgi runāt, runāt bez kāda sakara.
- klusēt Neradīt balss skaņas (nerunāt, nedziedāt, nesmieties u. tml).
- noturēt mēli aiz zobiem nerunāt (par ko); neizpaust (ko).
- paturēt (arī noturēt) mēli aiz zobiem nerunāt (par ko); neizpaust (ko).
- (pa)turēt (arī noturēt) mēli aiz zobiem nerunāt (par ko); neizpaust (ko).
- buraviķ Nerunāt par tēmu.
- blefot Nerunāt patiesību, melot; arī rīkoties maldinoši, radot pārspīlētu priekšstatu par saviem spēkiem, līdzekļiem, apstākļu patieso būtību u. tml.
- glaudīt pret spalvu nerunāt, arī nedarīt (kādam) pa prātam; neizdabāt.
- nepīkstēt Nerunāt.
- mēmāputra Nerunātājs.
- bļerkstēt Nesakarīgi runāt ķērkstošā balsī.
- mulstīties Nesakarīgi runāt, muldēt.
- grabažāt Nesakarīgi runāt.
- grabažāties Nesakarīgi runāt.
- vataļāt Nesakarīgi runāt.
- želberēt Nesakarīgi runāt.
- murgot Nesakarīgi, neskaidri runāt nesamaņā.
- pļurza Nesakarīgs cilvēks, liels bezjēgā runātājs.
- skalbīt nesaprotamā valodā runāt.
- kauradžāt Nesaprotami runāt (svešvalodā).
- vulkšēt Nesaprotami runāt, lalināt.
- žerēt Nesaprotami runāt, neapdomīgi runāt.
- purpuļāt nesaprotami runāt.
- ņuršķēt Nesaprotami runāt.
- pergāt Nesaprotami runāt.
- pīčāt Nesaprotami runāt.
- smurkšķēt Nesaprotami runāt.
- tulderēt Nesaprotami runāt.
- vadžināt Nesaprotami runāt.
- vorkstēt Nesaprotami runāt.
- žabelēt Nesaprotami runāt.
- žagatāt Nesaprotami runāt.
- nopenterēt Nesaprotami, juceklīgi norunāt (visu laikposmu).
- nopenterēt Nesaprotami, juceklīgi norunāt.
- burzdēt Nesaprotami, lēni runāt.
- žabināt Nesaprotami, skaļi runāt.
- žabinēt Nesaprotami, skaļi runāt.
- bokšterēt Neskaidi, saraustīti runāt; šļupstēt.
- šļupsti Neskaidra (parasti bērna) runa, kurā netiek pareizi artikulēti līdzskaņi vai arī kādu līdzskaņu vietā tiek izrunāti citi.
- užģēt Neskaidras skaņas, skaņu juceklis; neskaidri runāt, murmināt.
- zem deguna (runāt, murmināt, ņurdēt u. tml.) neskaidri (runāt).
- piesist mēli neskaidri izrunāt (kādas skaņas); arī šļupstēt
- izmorkšēt Neskaidri izrunāt.
- izmurkšēt Neskaidri izrunāt.
- izmurkšķēt Neskaidri izrunāt.
- noperrastāt Neskaidri norunāt (ko); norunāt (ko) svešā (parasti igauņu) valodā.
- pavursuļāt Neskaidri parunāt.
- sapergāt Neskaidri runāt (daudz).
- vādžerēt Neskaidri runāt (par bērniem).
- šļebināt Neskaidri runāt (par mazu bērnu).
- aizbuldurēties Neskaidri runāt pavisam īsu laika sprīdi.
- svepstināt Neskaidri runāt, čāpstināt.
- šutiski runāt neskaidri runāt, kā tāds, kam priekšā nav zobu.
- tuluzēt Neskaidri runāt, lalināt (kā mazs bērns).
- dolburēt Neskaidri runāt, murmināt; arī runāt bez jēgas.
- dūkt Neskaidri runāt, murmināt.
- ņermināt Neskaidri runāt, murmināt.
- sladzināt Neskaidri runāt, murmināt.
- sladzīt Neskaidri runāt, murmināt.
- šļadzīt Neskaidri runāt, murmināt.
- pļukstēt Neskaidri runāt, pļāpāt.
- veterāt Neskaidri runāt, pļāpāt.
- pumpurēt Neskaidri runāt, purpināt.
- telderēt Neskaidri runāt, stostīties.
- mokstīties Neskaidri runāt, šļupstēt.
- vorkšēt Neskaidri runāt; arī trokšņot.
- borkšēt Neskaidri runāt; pļāpāt.
- purastāt Neskaidri runāt; runāt svešā valodā.
- bokstīt Neskaidri runāt; stostīties.
- murmināt zem deguna neskaidri runāt.
- pemperēt neskaidri runāt.
- babāt Neskaidri runāt.
- bļurkšēt Neskaidri runāt.
- burbuļāt Neskaidri runāt.
- burbulēt Neskaidri runāt.
- burkšķēt Neskaidri runāt.
- čečināt Neskaidri runāt.
- čerkstēt Neskaidri runāt.
- memmulēt Neskaidri runāt.
- memmuļot Neskaidri runāt.
- murmuļāt Neskaidri runāt.
- mutuļāt Neskaidri runāt.
- nožļebināt Neskaidri runāt.
- pļammāt Neskaidri runāt.
- pļemmāt Neskaidri runāt.
- šlaburēt Neskaidri runāt.
- šļaburēt Neskaidri runāt.
- šļeksterēt Neskaidri runāt.
- šļenderēt Neskaidri runāt.
- šļuburēt Neskaidri runāt.
- teutelēt Neskaidri runāt.
- ulināt Neskaidri runāt.
- vatarēt Neskaidri runāt.
- vurkšķēt Neskaidri runāt.
- žļeberēt Neskaidri runāt.
- žļebēt Neskaidri runāt.
- žļebināt Neskaidri runāt.
- žļebinēt Neskaidri runāt.
- žļeburot Neskaidri runāt.
- žļurkstēt Neskaidri runāt.
- žvurkstēt Neskaidri runāt.
- murkšķināties Neskaidri sarunāties, pļāpāt.
- bvināt Neskaidri un ātri runāt.
- čeverēt Neskaidri un daudz runāt.
- paslupski Neskaidri un nesaprotami (runāt).
- izborkšēties Neskaidri, arī īgni izrunāties; izbārties.
- izburkšēties Neskaidri, arī īgni izrunāties; izbārties.
- izborkšēt Neskaidri, arī īgni pateikt, izrunāt.
- izblorkšēt Neskaidri, arī īgni, neapmierināti, nesaprotami (ko) pateikt, izrunāt.
- izblurkšēt Neskaidri, arī īgni, neapmierināti, nesaprotami (ko) pateikt, izrunāt.
- borināt Neskaidri, ātri runāt.
- ņoņņāt Neskaidri, caur degunu runāt.
- ņorkšēt Neskaidri, caur degunu runāt.
- ņuņņāt Neskaidri, caur degunu runāt.
- rūkt bārdā, arī rūkt zem deguna (arī caur zobiem) neskaidri, īgni, negribīgi teikt, runāt.
- krokšķoties Neskaidri, izvairīgi, niekojoties runāt.
- iekunkstēties Neskaidri, kunkstot ierunāties.
- leterēt Neskaidri, nesakarīgi runāt, pļāpāt.
- memurot Neskaidri, nesakarīgi runāt.
- iebulderēties Neskaidri, nesaprotami ierunāties.
- iebuldurēties Neskaidri, nesaprotami ierunāties.
- nobuldurēt Neskaidri, nesaprotami noteikt, pateikt, arī norunāt; nepareizi, kļūdaini noteikt, pateikt, arī norunāt.
- izbuldurēt Neskaidri, nesaprotami pateikt, izrunāt.
- penterēt Neskaidri, nesaprotami runāt (ko); arī pļāpāt.
- buldurēt Neskaidri, nesaprotami runāt (ko).
- ķervelēt Neskaidri, nesaprotami runāt, pļāpāt.
- vavulāt Neskaidri, nesaprotami runāt; arī runāt nesaprotamā valodā.
- vavulēt Neskaidri, nesaprotami runāt; arī runāt nesaprotamā valodā.
- vāvuļot Neskaidri, nesaprotami runāt; arī runāt nesaprotamā valodā.
- bebelēt Neskaidri, nesaprotami runāt; murmināt.
- perastāt Neskaidri, nesaprotami runāt; runāt svešā, nesaprotamā (parasti igauņu) valodā.
- bendzēt Neskaidri, nesaprotami runāt; runāt svešā, nesaprotamā valodā.
- bendzīt Neskaidri, nesaprotami runāt; runāt svešā, nesaprotamā valodā.
- balbatāt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- ļerināt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- ļirināt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- morkšēt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- pentarēt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- pļepināt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- pļepinēt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- šļabarāt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- telverēt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- varvuļāt Neskaidri, nesaprotami runāt.
- žaut Neskaidri, nesaprotami runāt.
- perastāties Neskaidri, nesaprotami sarunāties (parasti igauniski).
- perestāt Neskaidri, nesaprotami sarunāties (parasti igauniski).
- perrestāt Neskaidri, nesaprotami sarunāties (parasti igauniski).
- murkšēt Neskaidri, nesaprotami teikt, runāt; murkšķēt (1).
- murkšķēt Neskaidri, nesaprotami teikt, runāt.
- izblorkšēties Neskaidri, nesaprotami, arī īgni, neapmierināti izrunāties.
- izblurkšēties Neskaidri, nesaprotami, arī īgni, neapmierināti izrunāties.
- pabuldurēt Neskaidri, nesaprotami, arī kļūdaini pateikt, parunāt.
- uzņurdēt Neskaidri, paklusu, parasti neapmierināti, ierunāties.
- ņurdēt Neskaidri, paklusu, parasti neapmierināti, runāt.
- vervelēt Neskaidri, parasti ātri, runāt.
- bokšķerēt Neskaidri, saraustīti runāt; šļupstēt.
- boksturēt Neskaidri, saraustīti runāt; šļupstēt.
- boksturot Neskaidri, saraustīti runāt; šļupstēt.
- sīkt Neskaidri, smalkā balsī runāt, dziedāt.
- bulderēt Neskaudri runāt.
- anartrija Nespēja artikulēti runāt, veidot balsienus vai vārdus.
- psiholoģiskā valodas barjera nespēja iedrošināties runāt citā valodā.
- logagnozija Nespēja pazīt izrunātu vai uzrakstītu vārdu; vārdu aklums.
- afāzija Nespēja runāt vai runāto saprast, kaut gan nav traucēts intelekts un valodas aparāts; smadzeņu garozas saslimšana, kurā traucēta valodas impulsu koordinācija.
- afrāzija Nespēja runāt vispār slimīgu ideju, halucināciju, stupora ietekmē.
- aloģija Nespēja runāt; Muļķīga, bezjēdzīga izturēšanās, loģikas, sakarības trūkums.
- anēpija Nespēja runāt.
- anakroāzija Nespēja saprast runāto.
- zaudēt balsi nespēt parunāt, padziedāt (piemēram, slimības, psihiska stāvokļa dēļ).
- pazaudēt balsi Nespēt parunāt, padziedāt (piemēram, slimības, psihiska stāvokļa dēļ).
- apkāļām Netieši, izvairīgi, aplinkus runāt.
- gauzēt Netikli runāt.
- ievērot klusumu netrokšņot, skaļi nerunāt, nesmieties u. tml.
- minstināties Neturpināt runāt, vilcināties runāt tālāk.
- sagaužāt Nevajadzīgas, bezkaunīgas blēņas sarunāt.
- vurkšķēt Nevajadzīgi blēņas runāt.
- svokšķēt nevajadzīgi daudz runāt.
- vardāt Nevajadzīgi daudz runāt.
- bauzināt Nevajadzīgi runāt.
- dalbīt Nevajadzīgi runāt.
- ļetarot Nevajadzīgi runāt.
- gaužāt Nevajadzīgi, bezkaunīgi runāt.
- ne pusvārda nevienu vārdu (neteikt, nerunāt).
- izzagties Neviļus, negribēti izpausties, arī tikt pateiktam, izrunātam (piemēram, par vaidu, vārdiem).
- izsacīties Neviļus, negribēti tikt izsacītam, izrunātam; izteikties (2).
- izteikties Neviļus, negribēti tikt izteiktam, izrunātam.; izsacīties (2).
- pasprukt Neviļus, negribēti tikt pateiktam, izrunātam (par vaidu, izteikumu u. tml.); izsprukt (2).
- izsprukt Neviļus, negribēti tikt pateiktam, izrunātam (par vārdu, izteikumu u. tml.).
- počāties Nevīžīgi, neglīti runāt un strādāt.
- nesapratne Neziņa, kā izturēties, rīkoties, runāt (kādā situācijā).
- peksēties niekoties, gražoties; šā ne tā pļepenēt, runāt.
- izpenēt Niekus izrunāt (svešiem).
- pulgot Nievāt, pelt, aprunāt.
- pulga Nievātājs, aprunātājs.
- krustu (un) šķērsu, biežāk krustām (un) šķērsām no dažādiem viedokļiem, daudz (domāt, runāt u. tml.).
- krustu No dažādiem viedokļiem, daudz (domāt, runāt u. tml.).
- krustām šķērsām no dažādiem viedokļiem, daudz, pamatīgi (izdomāties, pārrunāt, pārspriest).
- izbļorgāties No sirds izrunāties, izpļāpāties.
- mūsuprāt No vairāku runātāju vai rakstītāju viedokļa; no teksta autora viedokļa; pēc mūsu domām.
- gaidības Nogaidīt to, kas tika sarunāts un kā trūkst.
- ciki Norāda uz (jautātājam, runātājam) nezināmu priekšmetu, parādību skaitu, daudzumu.
- viņš Norāda uz (kā) pretējo, piemēram, pusi, malu, galu, norāda (no runātāja, vērotāja viedokļa) uz tālāku priekšmetu, parādību.
- tiki Norāda uz (runātājam) zināmu vai iepriekš minētu, bet nenosauktu (dzīvu būtņu, priekšmetu, parādību) skaitu, daudzumu.
- tiki Norāda uz (runātājam) zināmu vai iepriekš minētu, bet nenosauktu pulksteņa laika momentu.
- tā Norāda uz ko iepriekš vai turpmāk runātu, rakstītu, domātu.
- tur Norāda uz nenosauktu vietu, kas atrodas samērā tālu no runātāja, vērotāja; pretstats: šeit, te 1 (1).
- šepat Norāda uz nenosauktu vietu, kurā atrodas runātājs, vērotājs vai kura ir tam tuvu; šeit.
- te Norāda uz nenosauktu vietu, kurā atrodas runātājs, vērotājs vai kura tam ir tuvu; šeit; pretstats: tur (1).
- tepat Norāda uz nenosauktu vietu, kurā atrodas runātājs, vērotājs vai kura tam ir tuvu; te 1 (1).
- šeit Norāda uz nenosauktu vietu, kurā atrodas runātājs, vērotājs vai kura tam ir tuvu; te 1; pretstats: tur.
- tas Norāda uz noteiktu, arī iepriekš minētu dzīvu būtni, priekšmetu, parādību, norisi, kas no runātāja, vērotāja viedokļa ir attālināta telpā vai laikā vai ieguvusi samērā augstu vispārinājuma pakāpi.
- līdz Norāda uz to, par ko sāk runāt, domāt u. tml. pēc kā cita.
- sevis Norāda, ka darbība, stāvoklis attiecas uz runātāju, uzrunāto vai pieminēto personu.
- nobērt Norunāt (ātri, nepārtraukti).
- nopātarot Norunāt (ko) nevajadzīgu, apnicīgu.
- noturēt Norunāt (runu).
- noskaitīt Norunāt (tekstu), parasti no galvas.
- uzsacīt Norunāt (tekstu), parasti no galvas.
- uzskaitīt Norunāt (tekstu), parasti no galvas.
- sasist strelku norunāt satikšanos, satikties.
- strelku zabiķ norunāt tikšanos.
- aizsist strelku norunāt tikšanos.
- dalīt darbu(s) norunāt vai noteikt, kas kuram jādara.
- saderēt Norunāt, sarunāt.
- sagamanīt Norunāt, vienoties (par ko).
- stipulēt Norunāt, vienoties, salīgt, slēgt līgumu.
- dobazaritsja Norunāt, vienoties.
- nosarunāties Norunāties.
- radioparole Norunāts vārds vai cipars, ar ko nosaka radiosakaros iesaistījušos radiostaciju.
- parole Norunāts vārds, skaitlis, ko nosauc, lai sakaru dienests identificētu tālruņa abonentu.
- acta Nospriests, pārrunāts, noticis.
- nomuldēt Noteikt, pateikt (ko bezjēdzīgu, nesakarīgu); norunāt (ko bezjēdzīgu, nesakarīgu).
- signālaudekli Noteiktu izmēru audekli, ko lieto virszemes karaspēks sakariem ar lidmašīnām, ar audekliem dodot tām norunātus signālus.
- zadīt Ņemties, spēlēties, klusi, mīlīgi runāt.
- murkšt Ņurdēt, neskaidri runāt.
- pamurkšt Ņurdēt, neskaidri runāt.
- pieprasīt Oficiāli lūgt (piemēram, atļauju, iespēju runāt sanāksmē, sapulcē u. tml.).
- čolāt Omulīgi sarunāties.
- komiskā opera opera, kurai ir jautrs vai satīrisks saturs un kurā muzikālie priekšnesumi mijas ar runātiem dialogiem.
- dialoģisms oratoru paņēmiens, kad runātājs uzdod jautājumus un pats uz tiem arī atbild.
- otram muti nevar aizsiet otram nevar aizliegt runāt.
- bema Paaugstinājums runātājam sinagogā.
- podijs Paaugstinājums runātājiem vai dziedātājiem.
- katedra Paaugstinājums, arī pults publiskam runātājam.
- uzgodināt Pagodinoši uzrunāt.
- uzgodīt Pagodinoši uzrunāt.
- pievērsties Pagriežoties (pret kādu), uzrunāt (to), pievērst (tam) uzmanību.
- lirkšēt Paklusā, spiedzošā balsī smiet, arī runāt.
- bukšināt Paklusi, neskaidri runāt; murmināt.
- pamurdēt Paklusu čukstus parunāt.
- pačukstus Paklusu, gandrīz čukstus (runāt).
- spurkšēt Paklusu, neskaidri runāt, parasti aizturot smieklus.
- spurkšķēt Paklusu, neskaidri runāt, parasti aizturot smieklus.
- murdēt Paklusu, neskaidri runāt.
- purkšināt Paklusu, neskaidri, arī neapmierināti runāt; purkšķēt (3).
- purkšķināt Paklusu, neskaidri, arī neapmierināti runāt; purkšķēt (3).
- pokšēt Paklusu, neskaidri, arī neapmierināti runāt.
- purkšēt Paklusu, neskaidri, arī neapmierināti runāt.
- purkšķēt Paklusu, neskaidri, arī neapmierināti runāt.
- izkāst caur zobiem reti paklusu, tikko atverot muti, pateikt, izrunāt.
- blāznis Palaidnis, nejēga, tukšu runu runātājs.
- aizpaļāt Paļājot likt kādam ceļā šķēršļus, nomelnot, nopaļāt, atrunāt, īpaši tas attiecas uz precībām.
- apklusināt Panākt, ka (kāds) apklust; pārtraukt (kādu), neļaujot turpināt runāt, dziedāt u. tml.
- talināt Par daudz runāt.
- sliktināt Par kādu slikti runāt.
- de mortuis aut bene, aut nihil par nirušajiem vajag runāt vai nu labu, vai neko.
- babelēt Pārāk daudz runāt; pļāpāt.
- cirst Parasti savienojumā ar "pretī" vai "pretim": skarbi, arī kategoriski runāt, atbildēt.
- parunāt Parasti savienojumā ar "varēt", "spēt": varēt (spēt) runāt.
- pārtiepties Pārmērīgi runāt pretī, pārlieku pretoties.
- izrunāties Pārrunājot apmainīties domām, noskaidrot (ko); pārrunāt (daudz vai visu).
- deldēt mēli pārrunāt ko ikdienišķu, visur saskatot ko peļamu, aprunāt kādu.
- sprēķot pārrunāt, aprunāt, pārmest.
- pārspriest Pārrunāt, arī apsvērt (kādu jautājumu, faktu u. tml.).
- apspriest pārrunāt, izanalizēt (ko), izsakot vērtējumus, spriedumus.
- konsultēties Pārrunāt, noskaidrot kādu jautājumu (ar speciālistu); saņemt padomu, paskaidrojumus (kādā jautājumā).
- pārtriekt pārrunāt, pārspriest.
- pārsatriekties Pārrunāt, pārspriest.
- pereķereķ Pārrunāt.
- murgoņa Pārspīlēts jūsmotājs, nieku runātājs.
- apklust Pārstāt runāt, dziedāt, smieties u. tml.
- vārds Pārstāvot ko, aizstāvot kā intereses (runāt, darboties); pamatojoties (uz ko), izmantojot (kāda, kā) pilnvarojumu.
- modāli voluntatīvās partikulas partikulas, kas teikumā izsaka dažādas runātāja gribas izpausmes.
- pārtrūkst dziesma Pārtrauc runāt aiz samulsuma.
- apturēt Pārtraukt (runātāju).
- papenterēt Parunāt (parasti ko nenozīmīgu).
- nograsīties Parunāt, pakaulēties, apņemties, bet nepirkt (zirgu).
- patolkavāt Parunāt, parunāties.
- pagvelzt Parunāt, pastāstīt (ko nenozīmīgu); papļāpāt.
- paporkšēt Parunāt, pateikt (ko, parasti neapmierināti, arī neskaidri); arī papļāpāt.
- paporkšēties Parunāt, pateikt (ko, parasti neapmierināti, arī neskaidri); arī papļāpāties.
- parēkot Parunāt.
- prikolotsja Parunāt.
- sist klačiņu parunāties, patenkot.
- pačalot Parunāties, patērzēt daudziem reizē; ātri, jautri parunāt, arī papļāpāt.
- pagalandzēt Parunāties, patērzēt.
- pagamanīt Parunāties, patērzēt.
- parēkoties Parunāties.
- pasarunāties Parunāties.
- patokot Parunāties.
- padiktai Paskaļi (piemēram, runāt).
- uzderināt Paskubināt, pierunāt (uz kaut ko).
- pievābīt Paskubināt, pierunāt.
- pa kaktiem paslepeni (runāt, čukstēties).
- izmuldēt Pateikt, izrunāt (ko bezjēdzīgu, nesakarīgu).
- izdabūt Pateikt, izrunāt (parasti ar pūlēm, grūtībām).
- patērgavāt Patērzēt, parunāties.
- kā pie tiesas patiesi, godīgi (runāt, izturēties u. tml.).
- šķendēties Paužot neapmierinātību, dusmīgi, īgni, parasti skaļi, teikt, runāt; arī bārties, rāties.
- runājums Paveikta darbība, rezultāts --> runāt(1).
- pa virsu (arī virspusi) (braukt, slīdēt, iet u. tml.) pavirši, virspusīgi, neiedziļinoties būtībā (izturēties, rīkoties, runāt).
- pa virspusi (arī pa virsu) (braukt, slīdēt, iet u. tml.) pavirši, virspusīgi, neiedziļinoties būtībā (izturēties, rīkoties, runāt).
- īsos vārdos pavisam īsi (sacīt, runāt).
- pazaudēt prātu (arī saprātu) pazaudēt spēju izturēties, rīkoties, runāt saprātīgi (parasti pārdzīvojuma rezultātā); kļūt psihiski slimam.
- izdzīvot prātu pazaudēt spēju runāt, rīkoties saprātīgi (parasti aiz vecuma).
- izdzīvot jēgu pazaudēt spēju runāt, rīkoties saprātīgi (parasti aiz vecuma).
- izkūkot jēgu pazaudēt spēju runāt, rīkoties saprātīgi (parasti aiz vecuma).
- izdzīvot (arī izkūkot) prātu (retāk jēgu) pazaudēt spēju runāt, rīkoties saprātīgi (parasti aiz vecuma).
- ej sukt! pazūdi! (dusmās un cerot, ka uzrunātā persona ies projām).
- pārtraukt Pēkšņi iesaistoties sarunā, panākt, ka (kāds) neturpina runāt, nepabeidz ko pateikt.
- iekrist Pēkšņi iesākt runāt, pārtraucot citu runātāja.
- samesties Pēkšņi nespēt bez grūtībām izrunāt (vārdus, teikumus), nodziedāt (piemēram, melodiju); pēkšņi tikt izrunātam ar grūtībām, saraustīti, arī aizķerties (par vārdiem, teikumiem), tikt nodziedātam ar kļūmēm, arī aizķeroties (piemēram, par melodiju).
- pazaudēt valodu pēkšņi nespēt vairs parunāt (piemēram, uztraukumā, bailēs).
- (pa)zaudēt valodu pēkšņi nespēt vairs parunāt (piemēram, uztraukumā, bailēs).
- zaudēt valodu pēkšņi nespēt vairs parunāt (piemēram, uztraukumā, bailēs).
- izdzirdēt Pēkšņi uzzināt (ko runātu).
- spert (arī šaut) vaļā pēkšņi, ātri teikt, sākt runāt.
- šaut Pēkšņi, ātri teikt, sākt runāt.
- pendžābu Pendžābu valoda - viena no indoeiropiešu valodām, kurā runā galvenokārt cilvēki, kas dzīvo vēsturiskajā Pendžābas reģionā, kas mūsdienās ir sadalīts starp Pakistānu un Indiju, tā ir viena no Indijas valsts valodām, kā arī sikhisma oficiālā valoda, tiek lēsts, ka šajā valodā runā aptuveni 110 miljoni cilvēku, un līdz ar to tā ir 11. vietā pasaulē pēc runātāju skaita.
- vurkšķēt Pie sevis (nesaprotami) runāt.
- vuršķēt Pie sevis (nesaprotami) runāt.
- tutināt Pie sevis klusām runāt; savā nodabā runāt.
- rūkt ūsās pie sevis, neskaidri (parasti īgni) runāt.
- iemest Piebilst, iestarpināt (kādu vārdu); ierunāties (parasti, kādu pārtraucot).
- DES Piegādāts no kuģa (angļu "delivered ex ship") - pārdevējs izpilda savas saistības piegādāt preces, ja tās, nenomuitotas importēšanai, nodotas pircēja rīcībā uz kkuģa klāja norunātajā galamērķa ostā.
- DEQ Piegādāts no piestātnes (angļu "delivered ex quay") - pārdevējs izpilda savas saistības piegādāt preces, kad tās, nomuitotas importēšanai, nodotas pircēja rīcībā ostmalā (piestātnē) norunātajā galamērķa ostā.
- saldi runāt pieglaimīgi runāt.
- piegodināt Pierakstīt (runāto).
- apvārdot Pierunāt (kādu); iestāstīt.
- pievārdot Pierunāt (kādu).
- pielauzt Pierunāt (parasti ar pūlēm, grūtībām).
- aiztūdīt Pierunāt aiziet (mudinot, skubinot).
- pārrunāties pierunāt mainīt viedokli.
- savārdot pierunāt samierināties.
- piekoļīt Pierunāt, apvārdot.
- lukšināt Pierunāt, glaimot, pavedināt.
- savīrināt pierunāt, iedrošināt.
- apvārdot zobus pierunāt, iestāstīt (piemēram, lai apmānītu, pieglaimotos).
- aģitēt Pierunāt, pārliecināt.
- rukņāt Pierunāt, piegādāt.
- piemuit Pierunāt, piemānīt.
- saskūtēt Pierunāt, sakūdīt.
- cildināt Pierunāt.
- darunāt Pierunāt.
- falonuķ Pierunāt.
- falovaķ Pierunāt.
- obkataķ Pierunāt.
- piemantot Pierunāt.
- vārdāt Pierunāt.
- zablatovaķ Pierunāt.
- aizsiet muti piespiest klusēt, aizliegt runāt.
- atraisīt mēli Piespiest runāt; atklāt noslēpumu.
- atdarīt muti kādam piespiest, panākt, lai kāds sāk runāt.
- satis verborum pietiek runāt.
- izklimstēties Pietiekoši izrunāties (par niekiem).
- izmutuļoties Pietiekoši sarunāt tukšības.
- iekšzeme Pievienotās vērtības nodokļa izpratnē - visa Latvijas teritorija, izņemot Muitas likumā atrunātās muitas noliktavas, beznodokļu tirdzniecības veikalus un brīvās ekonomiskās zonas.
- izspriest Pilnīgi izrunāt, izanalizēt (ko), izsakot vērtējumus, spriedumus.
- švarkstēt Plāpāt, blēņas runāt.
- čarža Pļāpa, aprunātājs, klačotājs.
- gvelža Pļāpa, aprunātājs.
- švīkstoņa Pļāpa, mēlnesis, cilvēks, kas švīkst, mīl citus aprunāt.
- tankšķis Pļāpa, nebeidzams runātājs.
- gaibs Pļāpa, pārlieku liels runātājs; vējgrābslis; gaiba.
- gaiba Pļāpa, pārlieku liels runātājs; vējgrābslis.
- taukšis Pļāpa, tukša runātājs.
- grabene Pļāpa, tukšību runātāja.
- blankšķis Pļāpa; apnicīgs runātājs.
- plukšķis Pļāpa; citu aprunātājs, zobgalis, ņirga.
- žvangulis Pļāpa; kas mēdz runāt blēņas.
- žvankšis Pļāpa; kas mēdz runāt blēņas.
- vāvulis Pļāpa; skaļš runātājs.
- piekalot Pļāpājot apnikt, pierunāt pilnu galvu.
- pārpļāpāt Pļāpājot pārrunāt.
- blāzēt Pļāpāt tukšu, nejēdzīgu runāt.
- ļerzāt Pļāpāt, (daudz) runāt, riet.
- lerzāt Pļāpāt, (daudz) runāt; larzāt.
- pļukšēt Pļāpāt, (daudz) runāt; pļokšēt.
- larzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- ļerināt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- lorīt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- lorkšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- ļorkstēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- lorzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļakšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļarkšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- plarzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļarzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- plekšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļerkstēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļirkšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- plirzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļirzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- plokšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļokšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- plorkšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļorkšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļorkstēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- plorzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- pļorzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- plurkšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- porkšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- porzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- terkšēt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- tērzāt Pļāpāt, (daudz) runāt.
- klambīt Pļāpāt, aplamības runāt.
- kreimelēt Pļāpāt, aplamības runāt.
- plaunīt Pļāpāt, aplamības runāt.
- tēgāt Pļāpāt, aprunāt; runāt.
- perāt pļāpāt, aprunāt.
- gvelšāt Pļāpāt, aprunāt.
- klemst Pļāpāt, aprunāt.
- vačīt Pļāpāt, aprunāt.
- kulstīt mēli, retāk kulstīt tukšu pļāpāt, arī runāt ko nenozīmīgu; veltīgi, bez panākumiem runāt.
- kulstīt (arī kult) mēli pļāpāt, arī runāt ko nenozīmīgu; veltīgi, bez panākumiem runāt.
- kulstīt tukšu, biežāk kulstīt mēli pļāpāt, arī runāt ko nenozīmīgu; veltīgi, bez panākumiem runāt.
- čākstēt Pļāpāt, arī tukšu runāt.
- veterēt Pļāpāt, ātri, vairākiem vienlaicīgi runāt; daudz runāt.
- zlaukstēt Pļāpāt, blēņas runāt.
- lorāt Pļāpāt, čalot; daudz, nepārtraukti runāt.
- pļeršķēt Pļāpāt, daudz runāt.
- porizāt Pļāpāt, daudz runāt.
- stirkšēt Pļāpāt, daudz runāt.
- laršķēt Pļāpāt, daudz un skaļi runāt.
- varvaļāt Pļāpāt, daudz un tukši runāt.
- bļammāt Pļāpāt, lieloties tukšas blēņas runāt.
- blādēt Pļāpāt, melst, tukšu runāt, muldēt.
- blādēties Pļāpāt, melst, tukšu runāt, muldēt.
- žvāgot Pļāpāt, muļķības runāt.
- zlankšēt Pļāpāt, muļķīgas blēņas runāt.
- žļankstēt Pļāpāt, muļķīgas blēņas runāt.
- vamslīt Pļāpāt, nepārdomāti runāt.
- vendzēt Pļāpāt, nepārdomāti, saraustīti runāt.
- pļurkšķēt Pļāpāt, nepārtraukti runāt.
- švakstēt Pļāpāt, nesaprotami runāt.
- žvakstēt Pļāpāt, nesaprotami runāt.
- porkstēt Pļāpāt, neskaidri runāt.
- šļeberēt Pļāpāt, neskaidri runāt.
- pļorkāt Pļāpāt, niekus runāt.
- pļurkāt Pļāpāt, niekus runāt.
- lurkšēt Pļāpāt, runāt (neskaidri, arī ko nepatiesu).
- lerkšēt Pļāpāt, runāt (niekus).
- gvalstīties Pļāpāt, runāt blēņas, saukt pēc palīdzības.
- gvalstīt Pļāpāt, runāt blēņas.
- kulstīt mēli pļāpāt, runāt ko nenozīmīgu; aprunāt.
- babilēt Pļāpāt, runāt niekus.
- babulēt Pļāpāt, runāt niekus.
- pentēt Pļāpāt, runāt niekus.
- blužģēt Pļāpāt, runāt tukšu.
- kalbēt Pļāpāt, runāt.
- kalbināt Pļāpāt, runāt.
- kalbīt Pļāpāt, runāt.
- ļekšēt Pļāpāt, runāt.
- tresēt Pļāpāt, runāt.
- trencēt Pļāpāt, runāties.
- veterēties Pļāpāt, sarunāties runājot vienlaicīgi.
- žļabarēt Pļāpāt, sarunāties.
- žeberēt Pļāpāt, skaļi runāt; nesaprotami runāt.
- žvankšēt Pļāpāt, stāstīt niekus, bez vajadzības runāt nepatiesību.
- žvankšķēt Pļāpāt, stāstīt niekus, bez vajadzības runāt nepatiesību.
- tēkāt Pļāpāt, tukšu runāt, aprunāt.
- turkšķēt Pļāpāt, tukšu runāt; radīt neskaidras skaņas.
- turšķēt Pļāpāt, tukšu runāt; radīt neskaidras skaņas.
- tākaļāt Pļāpāt, tukšu runāt; tēkāt.
- terkšināt Pļāpāt, tukšu runāt.
- žļebenēt Pļāpāt, tukšu runāt.
- ļorkšēt Pļāpāt; (daudz) runāt.
- ļorzāt Pļāpāt; (daudz) runāt.
- ļurkšēt Pļāpāt; (daudz) runāt.
- turšķis Pļāpāt; aplam, nepieklājīgi runāt.
- ļerrastāt Pļāpāt; arī runāt (svešā, nesaprotamā valodā).
- dervelēt Pļāpāt; ātri, neskaidri runāt.
- blankšķēt Pļāpāt; daudz runāt.
- morkšēt Pļāpāt; daudz runāt.
- vārkšķēt Pļāpāt; nepatiesību runāt.
- tārgalēt Pļāpāt; nesaprotami, neskaidri runāt.
- zvēgāt Pļāpāt; runāt blēņas.
- gaūzt Pļāpāt; runāt niekus.
- žvadzēt Pļāpāt; runāt niekus.
- bazarēt Pļāpāt; runāties.
- žvankstēt Pļāpāt; stāstīt niekus; runāt nepatiesību, bez vajadzības.
- klabis Pļāpīgs cilvēks, kas mēdz runāt ko nepamatotu.
- gara mēle pļāpīgums, tieksme aprunāt.
- runātprasme Prasme runāt.
- pirināties Pretoties, runāt pretim (bez ļauna nolūka).
- spurēties Pretoties, runāt pretim.
- iečivināties Priecīgi, bezbēdīgi ierunāties (parasti par bērniem, sievietēm).
- pačivināt Priecīgi, bezbēdīgi parunāt, papļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
- čivināt Priecīgi, bezbēdīgi runāt, pļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
- vidžināt Priecīgi, bezbēdīgi runāt, pļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
- vīterēt Priecīgi, bezbēdīgi runāt, pļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
- vīterot Priecīgi, bezbēdīgi runāt, pļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
- promese Provizoriska saistība iegādāties noteiktu daudzumu akciju par iepriekš norunātu cenu pēc šo akciju izlaišanas.
- izprovocēt Provocējot panākt, ka (kāds) sāk rīkoties, runāt.
- neprāts Psihisks stāvoklis, kam raksturīga nespēja saprātīgi izturēties, rīkoties, runāt, spriest.
- orators Publiskais runātājs par (parasti) sabiedriski politiskiem, juridiskiem, zinātniskiem, reliģiskiem tematiem.
- izastāties Publiski runāt, dziedāt.
- purpučot Purpināt; raudot runāt.
- murkšināties Pusskaļi dažādi runāt.
- pušmute Pušmutes runāt - maz runāt.
- klizot Radīt aizdomas, aprunāt, arī apmelot.
- čamalēt Radīt neartikulētas skaņas, bērnam mācoties runāt.
- ķaukstēt Radīts īsas, nesakarīgas skaņas (par zīdaini, kas mācās runāt).
- atdarināt Rakstīt (citas valodas burtus un vārdus) vai izrunāt (citas valodas skaņas) ar savas valodas rakstības, fonētikas, gramatikas līdzekļiem.
- zilbošana Rakstpratības apguvei paredzēto paņēmienu kopums, kas paredz lasīšanas un rakstīšanas laikā vārdu izrunāt pa zilbēm.
- subtitrēšana Rakstveida tulkojuma pievienošana runātiem tekstiem.
- dirsties Rāties; runāt pretī.
- ņīkstēt Raudot runāt pretī.
- izelsot Raudot, elsojot pateikt, izrunāt.
- repo Repo darījums - darījums, kurā kredītiestāde pārdod vērtspapīrus, paredzot tos noteiktā nākotnes datumā atpirkt par līgumā norunātu cenu.
- vaušķēt Riet, skaļi runāt vai klaigāt.
- izlaisties (arī palaisties) mutē runājot atļauties vaļības; runāt divdomības.
- palaisties mutē runājot atļauties vaļības; runāt divdomības.
- apmālām Runājot izgrozīties, atrunāties, runāt aplinkiem, izvairīties no kaut kā.
- pierunāt Runājot panākt, ka skaņas izplatās viscaur (parasti telpā); runāt tā, ka teiktais ir dzirdams, uztverams daudziem (parasti telpā).
- epilemma Runas mākslā iebildums, ko runātājs taisa pats sev, un pats arī atbild.
- balss Runas skanējums, kurā izpaužas runātāja psihiskais stāvoklis; arī intonācija.
- raustīt valodu runas traucējuma dēļ runāt ar īslaicīgiem pārtraukumiem, atkārtojot skaņas vai zilbes; stostīties.
- stostīties Runas traucējuma dēļ runāt ar īslaicīgiem pārtraukumiem, atkārtojot skaņas vai zilbes.
- heterofāzija runas traucējums, kad vārds, zilbe vai skaņa tiek izrunāta cita vārda, zilbes vai skaņas vietā; heterolalija.
- paragramatisms Runas traucējums, kam raksturīga nespēja runāt gramatiski pareizi.
- paragrammatisms Runas traucējums, kam raksturīga nespēja runāt gramatiski pareizi.
- žvarkstēt runāt (parasti apnicīgi, vienu un to pašu, arī ko nevajadzīgu, lieku).
- runāt aiz muguras runāt (parasti ko negatīvu) par kādu, tam neesot klāt.
- norunāt Runāt (visu laikposmu) un pabeigt runāt.
- grūst lažu runāt aplamības, nepatiesību.
- runāt mežā runāt aplamības, runāt nesaprātīgi.
- runāt uz (kādu) runāt ar (kādu).
- piņu piņiem runāt runāt ar dažādiem iepinumiem, juku jukām, varzu varzām.
- runāt caur degunu runāt ar nazālo pieskaņu.
- svepstēt Runāt ar pastiprinātiem trokšņa, parasti svilpjošiem, elementiem; arī neskaidri runāt.
- asināt mēli runāt asprātības, arī zoboties.
- blemzt Runāt blēņas, arī runāt rupji un nepieklājīgi.
- braukt ar muti runāt daudz, nepārdomāti, bravūrīgi, nepieklājīgi.
- kurratāt Runāt igauņu valodā; runāt, bieži lietojot vārdu "kurrata".
- brūķēt lielu muti runāt izaicinoši, lielīgi, pārgudri.
- bērt kā no maisa runāt juceklīgi, neapdomīgi, lielā steigā.
- dziedāt kāda dziesmu runāt kādam līdzi, atbalstīt kādu.
- dirst bumbiņas runāt kaut ko bezjēdzīgu, muļķības; melot.
- grābstīties pa gaisu runāt ko bezsaturīgu, rīkoties nenopietni, nekā nesaprotot, nezinot.
- runāt citādu valodu runāt ko citu nekā iepriekš.
- runāt (kā) pa mākoņiem runāt ko nepamatotu, muļķīgu; runāt nenoteikti, vieglprātīgi.
- runāt (kā) pa mākoņiem (arī pa gaisu, retāk gaisiem) runāt ko nepamatotu, muļķīgu; runāt nenoteikti, vieglprātīgi.
- runāt (kā) pa gaisu (retāk gaisiem) runāt ko nepamatotu, muļķīgu.
- malt pasakas runāt ko nepatiesu, runāt niekus.
- vārstīt muti runāt lieki, nevajadzīgi, tukši.
- dzisināt muti runāt lieki, veltīgi, bez panākumiem.
- plēst muļķi runāt muļķības.
- runāt baltu patiesību runāt neapšaubāmu patiesību.
- rotaļāties ar vārdiem runāt nenopietni, divdomīgi; runāt asprātīgi.
- rotaļāties (arī spēlēties) ar vārdiem runāt nenopietni, divdomīgi; runāt asprātīgi.
- liet ūdeni runāt nesaturīgi, tukši
- runāt mīklās runāt netieši, aplinkus, neizsakot domu skaidri, līdz galam.
- runāt caur puķēm runāt netieši, aplinkus, salīdzinājumos.
- malt tukšas dzirnavas runāt niekus, aplamības, ko nenozīmīgu.
- karāties klausulē runāt pa telefonu (parasti ilgi un daudz).
- havaķ poļitiku runāt par politiku.
- aizskart vārīgu vietu runāt par to, kas aizvaino, sāpina, sadusmo.
- runāt par deviņiem mēmiem runāt pārlieku daudz.
- runāt (arī runāties) pašam ar sevi runāt pie sevis, arī vienatnē runas valodā izteikt savas domas, pārdzīvojumus.
- rādīt ragus, arī griezt ragus pretī runāt pretī, strīdēties pretī.
- cirst (arī dot, spert) pretī runāt pretī.
- cirst pretī runāt pretī.
- ģēļot Runāt pretim, būt saīgušam, smieties par kādu, bezkaunīgi runāt.
- ģēļoties Runāt pretim, būt saīgušam, smieties par kādu, bezkaunīgi runāt.
- pacelt balsi runāt skaļāk nekā parasti.
- suiķiski runāt runāt suitu izloksnē.
- runāt toliski runāt šļupstot.
- saukt lietas īstajos vārdos runāt tieši, atklāti, bez aplinkiem.
- norunāt Runāt un pabeigt runāt (piemēram, runu).
- darunāt Runāt un pabeigt runāt.
- jaukties pa vidu runāt vai darīt ko vienlaikus ar citiem, traucējot viņus.
- jaukties (arī maisīties) pa vidu runāt vai darīt ko vienlaikus ar citiem, traucējot viņus.
- trivalku sist runāt vai darīt ko, lai uzjautrinātos, izklaidētos.
- kaisīt (arī laist, šķiest, mētāt, svaidīt) vārdus pa vējam (arī vējos, vējā), arī runāt vējā runāt veltīgi; runāt, solīt nepārdomāti.
- kaisīt vārdus vējā runāt veltīgi.
- skaitīt kā pātarus runāt vienā laidā, bez apstājas, nedomājot.
- svipšķēt runāt visādas blēņas.
- glaudīt pa spalvai runāt, arī darīt (kādam) pa prātam; izdabāt.
- pūst vienā un tajā pašā stabule runāt, atkārtot vienu un to pašu.
- pūst vienā un tajā pašā stabulē runāt, atkārtot vienu un to pašu.
- ņemt vārdu runāt, izteikties (parasti oficiālā situācijā).
- dziedāt savu dziesmu runāt, neuzklausot citus, citu iebildumus.
- tērēt vārdus runāt, rakstīt (parasti veltīgi).
- dziedāt (arī vilkt, sākt) citu meldiju (arī dziesmu) runāt, rīkoties, izturēties citādi nekā iepriekš.
- dziedāt citu dziesmu runāt, rīkoties, izturēties citādi, nekā iepriekš.
- atrunāties Runāt, sarunāties ilgi, līdz apnikumam.
- barmiķ Runāt, sarunāties.
- basiķ Runāt, sarunāties.
- melst niekus runāt, stāstīt ko nenozīmīgu, mazsvarīgu.
- pūst bumbiņas runāt, stāstīt nepatiesību; stāstīt blēņas.
- laist pār lūpām runāt, teikt (ko).
- mētāties Runāt, teikt daudz; runāt, teikt neapdomīgi.
- svaidīties Runāt, teikt daudz; runāt, teikt neapdomīgi.
- grābt (arī ķert) no zila gaisa runāt, teikt ko nepamatotu.
- grābt no (zila) gaisa runāt, teikt ko nepamatotu.
- netīru veļu mazgāt runāt, tenkot par ko intīmu.
- netīru veļu (iz)mazgāt runāt, tenkot par ko intīmu.
- kustināt mēli (arī muti) runāt.
- kustināt muti (arī mēli) runāt.
- laist runu (arī valodu, valodiņu) runāt.
- laist valodu (arī valodiņu, runu) runāt.
- dzīvais vārds runātais vārds.
- manā laikā runātāja dzīves laikā, darbības posmā.
- verba volant, scripta manent. runāti vārdi aizlido, uzrakstītais paliek.
- runāties zem četrām acīm runāties divatā.
- runelīgs runātnīgs.
- mēļots Runīgs, pļāpīgs, aprunātājs.
- izņemt cauri rūpīgi izanalizēt, pārrunāt, izlasīt (piemēram, mācību vielu) no sākuma līdz beigām.
- ķēzīt Rupji lamāt, ķengāt; izsmiet, aprunāt.
- dalsāt Rupji runāt, bez iemesla.
- nelabi Rupji, nepieklājīgi (piemēram, runāt).
- uzdumpēties Sacelties, izrādīt neapmierinātību, runāt pretī.
- izpukstēties Saīgušam kādu laiku klusi sarunāties pašam ar sevi par kaut ko nepatīkamu.
- šīspuses Saistīts ar vietu, teritoriju, kurā atrodas, dzīvo runātājs, vērotājs.
- Bābeles juceklis Sajukums kādā grupā, kurā tiek runāts dažādās valodās.
- mutē padevies saka par cilvēku, kas prot labi runāt, izteikties.
- nav uz mutes kritis saka par cilvēku, kas spēj runāt attapīgi, asprātīgi, veikli, kam vienmēr ir ko atbildēt.
- kā uz mutes (arī muti) sists (arī pasists) saka par cilvēku, kas uz neilgu laiku zaudējis spēju runāt (aiz pārsteiguma, apjukuma u. tml.).
- neticīgais Toms saka par cilvēku, kuru grūti pārliecināt (par ko), pierunāt ticēt (kam).
- runā par deviņiem mēmiem saka par lielu runātāju, pļāpīgu cilvēku.
- vārdi (arī neviens vārds, skaņa) nenāk pār lūpām saka par stāvokli, kad nespēj runāt (piemēram, aiz satraukuma).
- neviens vārds (arī vārdi, arī neviena skaņa) nenāk pār lūpām saka par stāvokli, kad nespēj runāt (piemēram, aiz satraukuma).
- mute kā aizsalusi (arī kā aizsieta) saka par tādu, kas nerunā, arī nevar parunāt (aiz dusmām, spītības, mazrunīguma u. tml.).
- mute kā aizsalusi saka par tādu, kas nerunā, arī nevar parunāt (aiz dusmām, spītības, mazrunīguma u. tml.).
- mute kā aizsieta saka par tādu, kas nerunā, arī nevar parunāt (aiz dusmām, spītības, mazrunīguma u. tml.).
- neviens pa muti nesitīs saka, iedrošinot runāt, kaut ko jautāt, noskaidrot.
- mēle atraisās kādam saka, ja cilvēks kļūst runīgs, pēc klusēšanas sāk runāt.
- kā mēmo biezputru ēdis saka, ja ilgstoši netiek runāts.
- stīva (arī smaga) mēle saka, ja ir grūti runāt (runas orgānu darbības traucējumu dēļ).
- smaga mēle saka, ja ir grūti runāt (runas orgānu darbības traucējumu dēļ).
- stīva mēle saka, ja ir grūti runāt (runas orgānu darbības traucējumu dēļ).
- mēle niez kādam saka, ja kādam ļoti gribas ko pateikt, par kaut ko runāt.
- mute ir ciet saka, ja kādam vairs nav ko teikt, ja kāds nezina, ko teikt, negrib runāt.
- mēle kā piesieta saka, ja kāds aiz uztraukuma, bailēm, pārsteiguma nespēj parunāt, sākt sarunu.
- klāt kā štiks saka, ja kāds ierodas (kur) precīzi, kā noteikts, norunāts.
- nokost sev vai mēli saka, ja kāds ir cieši apņēmies par kaut ko nerunāt, klusēt.
- mēle balta (kādam) saka, ja kāds nespēj parunāt, atspēkot cita teikto, ja ir vilšanās, neizdošanās, neveiksme.
- mute neveras saka, ja kāds nespēj parunāt, ja kaut ko negrib teikt.
- mute atdarās (arī atveras) saka, ja kāds pēc ilgākas klusēšanas sāk runāt, piedalīties sarunā.
- mute atdarās saka, ja kāds pēc ilgākas klusēšanas sāk runāt, piedalīties sarunā.
- mute atveras saka, ja kāds pēc īsākas vai garākas klusēšanas sāk runāt.
- mute veras saka, ja kāds sāk runāt.
- sit (arī liec) kaut vai ar mietu pa galvu, retāk tēs kaut vai mietu uz galvas saka, ja kādu nav iespējams pierunāt, ietekmēt, pārliecināt; saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs
- liec (arī sit) kaut vai ar mietu pa galvu saka, ja kādu nav iespējams pierunāt, ietekmēt, pārliecināt; saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs.
- liec kaut vai ar mietu pa galvu saka, ja kādu nav iespējams pierunāt, ietekmēt, pārliecināt; saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs.
- sit kaut vai ar mietu pa galvu saka, ja kādu nav iespējams pierunāt, ietekmēt, pārliecināt; saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs.
- tes (biežāk tēs) kaut vai mietu uz galvas, biežāk sit (arī liec) kaut vai ar mietu pa galvu saka, ja kādu nav iespējams pierunāt, ietekmēt, pārliecināt; saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs.
- liec (arī sit) kaut vai ar mietu pa galvu, retāk tēs kaut vai mietu uz galvas saka, ja kādu nav iespējams pierunāt, ietekmēt, pārliecināt; saka, ja cilvēks ir stūrgalvīgs.
- mute, ka ar deviņiem zirgiem neaizskries priekšā saka, ja kādu nevar aizrunāt.
- mēles galā saka, ja kas ilgāku laiku tiek pārrunāts, pārspriests, ja kas bez īstas vajadzības, izliekoties, liekuļojot nemitīgi pieminēts.
- uz mēles saka, ja kas ilgāku laiku tiek pārrunāts, pārspriests, ja kas bez īstas vajadzības, izliekoties, pat liekuļojot nemitīgi pieminēts.
- saistīt mēli saka, ja kaut kā dēļ kāds nespēj runāt, izteikt savas domas.
- beigta balle saka, ja kaut ko uzskata par nokārtotu, negrozāmu un vairs nav vērts par ko runāt.
- nav ko runāt saka, ja nav vērts vairs runāt (par ko).
- mēle smaga (arī stīva) kā galoda saka, ja negrib vai nespēj runāt (piemēram, aiz lielām bēdām).
- runāts (biežāk sacīts), darīts saka, ja nekavējoties tiek izpildīts apsolītais, norunātais.
- sacīts (retāk runāts), darīts saka, ja nekavējoties tiek izpildīts apsolītais, norunātais.
- sacīts (retāk runāts) - darīts saka, ja nekavējoties tiek izpildīts apsolītais, norunātais.
- balss pazūd Saka, ja nespēj parunāt, padziedāt (parasti psihiska stāvokļa vai slimības dēļ).
- nav ko iesākt (ar kādu), arī nevarēt neko iesākt (ar kādu) saka, ja nevar pierunāt (kādu) ko darīt, ja nevar vienoties (ar kādu par ko).
- mēle nodilst saka, ja par ko tiek runāts pārāk daudz.
- ar stīvu mēli saka, ja runa ir neskaidra (parasti alkohola reibumā), ja ir grūti runāt.
- ja nemaldos saka, ja runātājs nav pārliecināts par savu vārdu patiesību.
- ja neviļos saka, ja runātājs nav pārliecināts par savu vārdu patiesumu.
- balss (arī valoda) aizkrīt saka, ja uz neilgu laiku zūd spēja runāt vai dziedāt.
- valoda (arī balss) aizkrīt saka, ja uz neilgu laiku zūd spēja runāt vai dziedāt.
- ak tā (arī ak jā, ak nē) Saka, kad runātājs pēkšņi ko atceras.
- beidz klabināt nadziņus saka, nevēloties turpināt ar kādu runāt.
- muti ķešā saka, pavēlot apklust, nerunāt, neizpaust ko.
- miers kāda pīšļiem saka, vēlot mierīgu dusu mirušajam, aicinot neaizskart mirušā piemiņu, nerunāt par viņu sliktu.
- uzņemt Sākt (sarunu, dziedāt dziesmu u. tml.), arī sākt runāt, dziedāt u. tml. (noteiktā veidā, intonācijā).
- dot vaļā Sākt intensīvi runāt, dziedāt, spēlēt.
- saplainīties sākt nekārtīgi runāt vai rīkoties.
- vidželēt Sākt runāt (par mazu bērnu).
- muit Sākt runāt svešvalodā.
- paplest muti sākt runāt, izteikt kaut ko.
- vērt vaļā muti sākt runāt, izteikt savas domas.
- šauties starpā sākt runāt, pārtraucot citu runātāju.
- krist vidū (arī starpā) sākt runāt, pārtraucot citu runātāju.
- krist Sākt runāt, pārtraucot citu runātāju.
- krist starpā (arī vidū) sākt runāt, pārtraucot, citu runātāju.
- sakučerēt Sakūdīt; pierunāt.
- atdot Salīgt, sarunāt, pieteikt (darbam, mācībām vai citam nolūkam) ārpus mājas; nodot.
- nodot Salīgt, sarunāt, pieteikt (parasti darbam, mācībām) ārpus mājas.
- bodžināties Sapulcēties un klusi vienam ar otru sarunāties.
- noriet Sarāt, nolamāt, apsaukāt, arī aprunāt.
- sabīdīt Sarīkot, sarunāt, noorganizēt.
- konversācija Saruna (parasti sabiedrībā); māksla sabiedrībā patīkami sarunāties.
- sarunāties Sarunāt (ko darīt).
- savārkšt Sarunāt (niekus).
- samuldēt Sarunāt (parasti daudz kā bezjēdzīga, nesakarīga).
- samurgot Sarunāt (parasti daudz kā neloģiska, arī nepieņemama).
- saverkstīt Sarunāt blēņas.
- saklabināt Sarunāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu; sapļāpāt.
- sapausties Sarunāt muļķības par kādu.
- savāvuļot Sarunāt tukšas muļķības bez satura.
- zanukaņiķ Sarunāt, materiāli ieinteresēt.
- samuldēties Sarunāt, parasti daudz kā bezjēdzīga, nesakarīga.
- samuit sarunāt, sapļāpāt.
- sagvelzt Sarunāt, sastāstīt (daudz kā nenozīmīga, arī muļķīga, nepatiesa); sapļāpāt.
- sakalbīt Sarunāt.
- sazadināt Sarunāt.
- tergāties Sarunāties (ilgstoši un skaļi).
- pasakoties Sarunāties (parasti par ko nenozīmīgu); pļāpāt; arī tenkot.
- čukstēties Sarunāties čukstus.
- saklukstēties sarunāties nesaprotamā valodā.
- sačančināties sarunāties neskaidrā balsī.
- pļāpāt Sarunāties par ko nenozīmīgu, mazsvarīgu, runāt ko nenozīmīgu, mazsvarīgu, arī nevajadzīgu.
- rūkāt sarunāties vēlu vakarā, naktī.
- sakladzināt sarunāties, pļāpāt, mēļot.
- rēkot sarunāties, pļāpāt, tērzēt.
- uztērzēt Sarunāties, pļāpāt.
- žladīt Sarunāties, pļāpāt.
- čalot Sarunāties, tērzēt daudziem reizē; ātri, jautri runāt, arī pļāpāt.
- konversēt Sarunāties, tērzēt.
- tērzēties Sarunāties, tērzēt.
- čiči-gaga Sarunāties.
- sasarunāties Sarunāties.
- tērzēt Saskanīgi, omulīgi sarunāties, parasti par ko nesarežģītu, arī nesvarīgu.
- saredzēties Satikties (piemēram, lai parunātos).
- aizgūstīties Savienojumā "runāt aizgūstīdamies" - runāt ar pauzēm.
- baltiskam Savienojumā ar "pa", lejzemnieku izloksnē, literārajā valodā (runāt).
- at- Savienojumā ar verbu norāda, ka kustība vērsta šurp (uz runātāja vai pieminētā objekta pusi).
- uzrunāties Savstarpēji uzrunāt (1) citam citu.
- straume Secīgi izrunātu vārdu, izteikumu u. tml., parasti gara, virkne.
- gārkstēt Sēcošā, aizsmakušā balsī runāt.
- naraka senindiešu mitoloģijā - elle vai vairākas elles; par "pazmes māju", kurā dēmoni moka grēciniekus, pirmoreiz runāts Atharvavēdā, daudz vēlākos priekšstatos tā sadalīta 7, 21, 25 vai 50 lokos, kas atrodas cits aiz cita aiz pazemes pasaules pātalas.
- termiņsertifikāts Sertifikāts ar īpaši norunātu termiņu.
- nomofilaki Sevišķa komisija Atēnās, kuras uzdevums bija raudzīties, lai tautas sapulcē (eklēsijā) pieņemtie lēmumi nerunātu pretī likumiem.
- čalata Sieviete, kas mēdz daudz runāt, pļāpāt.
- ķeda Sieviete, kas mīl skaļi runāt.
- ardava Sieviete, kas paradusi skaļi runāt.
- frāzēt skaidri izrunāt katru frāzes vārdu.
- rantīt Skaidri runāt (valodu skaldīt).
- skaladīt Skaļā balsī runāt.
- izkliegt Skaļā balsī, kliedzot pateikt, izrunāt.
- nokliegt Skaļā balsī, kliedzot pateikt; skaļā balsī, kliedzot norunāt.
- klaigāt Skaļā, kliedzošā balsī vairākkārt, arī ilgstoši runāt (ko).
- ierēkties Skaļā, skarbā balsī ierunāties, iesmieties, iekliegties.
- izrēkt Skaļā, skarbā balsī pateikt, izrunāt.
- rēkt Skaļā, skarbā balsī runāt, arī dziedāt.
- pilnā balsī (runāt, dziedāt, kliegt) skaļi (runāt, dziedāt, kliegt).
- skandēt Skaļi izrunāt (vārdus, to savienojumus), parasti pa zilbēm.
- atkalbēt Skaļi nolasīt, norunāt vai noskaitīt.
- bļarkšķēt Skaļi pļāpāt, aplamības runāt.
- kvalkšēt Skaļi riet, skaļā balsī runāt.
- zabīt Skaļi runāt blēņas, pļāpāt.
- talzīt Skaļi runāt blēņas.
- žērgāties Skaļi runāt, atkārtoti kliegt.
- skalot Skaļi runāt, dziedāt, uzvesties.
- vācelēt Skaļi runāt, klaigāt.
- ļāļāt Skaļi runāt, kliegt.
- blākšēt Skaļi runāt, pļāpāt aplamības, skaļā balsī izpaust noslēpumus.
- ļorkšķēt Skaļi runāt, pļāpāt; lorkšķēt.
- varkšēt Skaļi runāt, pļāpāt; trokšņot.
- lorkšķēt Skaļi runāt, pļāpāt.
- bļaustīties Skaļi runāt, rāties, lamāties.
- plaisīties Skaļi runāt, saukt.
- varšķēt Skaļi runāt; neskaidri, juceklīgi runāt.
- kliegšus runāt skaļi runāt.
- šalīt skaļi runāt.
- kancelēt Skaļi runāt.
- pankšēt Skaļi runāt.
- pankšķēt Skaļi runāt.
- varkšķēt Skaļi runāt.
- žartavāt Skaļi runāt.
- žadzināties Skaļi runāties, jokot, niekoties, tirgoties.
- ķedāt Skaļi un daudz runāt, ķildoties.
- skārdīt Skaļi un daudz runāt.
- tauzīt Skaļi un muļķīgi runāt.
- novāvulot Skaļi un neskaidri runāt.
- novāvuļot Skaļi un neskaidri runāt.
- vēplāt Skaļi, nesaturīgi runāt.
- noblorkšēt Skaļi, neskaidri (ko) norunāt, pateikt.
- noblurkšēt Skaļi, neskaidri (ko) norunāt, pateikt.
- korgāt Skaļi, trokšņaini un daudz runāt.
- urava Skaļš runātājs, kliedzējs.
- kvalkšķēt Skaļu balsi runāt.
- skantīt skandināt, daudzināt, bieži par ko runāt.
- birt Skanēt, būt dzirdamam (par ātri, nepārtraukti izrunātām skaņām, vārdiem, teikumiem).
- redzināt Skubināt, drošināt; uztraukt; aicināt; bildināt, uzrunāt.
- kumpāties Slepeni sarunāties, sazināties.
- parole Slepens, iepriekš norunāts vārds, frāze (arī cilvēka pazīmes, priekšmets), ko izmanto par pazīšanas zīmi, piemēram, konspiratīvā, izlūkošanas, militārā darbībā.
- čamarēt Slepus ar kādu sarunāties.
- pakrieviski Sliktā krievu valodā (runāt).
- atsmirdēt Sliktai smakai izplatīties līdz (runātājam).
- švērnēt Slikti vāciski runāt.
- liskāties Sliktu runāt par kādu, aprunāt.
- liskāt Sliktu runāt par kādu.
- mustis Slinks runāt, vientiesis, muļķis.
- slupšķi Slupšķi runāt - šļupstēt.
- izčiepstēt Smalkā balsī pateikt, izrunāt.
- papīkstēt Smalkā, pīkstošā balsī pateikt, parunāt.
- iesmieties Smejoties ierunāties.
- nokladzināt Spalgi, ātri norunāt.
- aviosignālpostenis Speciāli aprīkots punkts, kas lidaparātu ekipāžām noraida norunātos signālus un norāda mērķus, izmantojot audeklus, pirotehniskos, gaismas un radiotehniskos līdzekļus.
- tribīne Speciāli iekārtots paaugstinājums, parasti publiskajam runātājam, diriģentam.
- apstrādāt Spēcīgi ietekmēt, pierunāt, pārliecināt.
- laba mute spēja veikli, attapīgi runāt.
- bilingvāls Spējīgs brīvi runāt divās valodās.
- atgūt valodu spēt atkal parunāt.
- atgūt runas spēju (arī valodu) spēt atkal parunāt.
- atgūt runas spējas (arī valodu) spēt atkal parunāt.
- atgūt valodu (arī runas spējas) spēt atkal parunāt.
- izspiegt Spiedzot pateikt, izrunāt; spiedzot izdziedāt.
- lekties Spītēties, runāt pretī kādam.
- lēkties Spītēties, runāt pretī kādam.
- pūst pīlītes stāstīt ko patiesībai neatbilstošu, sadomātu, runāt niekus, melot.
- pļorrāt Stāstīt, (daudz un ātri) runāt (nicīgi).
- turēt muti stāvēt klusu, nerunāt.
- neviena skaņa (arī neviens vārds, arī vārdi) nenāk pār lūpām (arī no mutes) - saka par stāvokli, kad nespēj runāt (piemēram, aiz satraukuma).
- izburināt Steigšus un nesaprotami runāt.
- izburmetēt Steigšus un neskaidri izrunāt.
- savervelēt Steigšus, nesaprotami daudz runāt.
- izpukstēt Stenoši izrunāt.
- iestenēties Stenot ierunāties.
- autoeholālija Stereotipijas veids, kurā slimnieks pastāvīgi atkārto dažus paša izrunātus vārdus vai izteicienus.
- pavilkt Stiepti izrunāt.
- vilkt Stiepti runāt.
- slupšķēt stomīgi runāt.
- izstomīt Stomoties pateikt, izrunāt.
- stomīt stomoties runāt, neskaidri, nesakarīgi teikt.
- disilabija Stostīšanās veids, kurā grūti izrunāt kādu noteiktu zilbi.
- kāķelēt Stostīties, neskaidri runāt, šļupstēt; pļurkstēt.
- mostīties Stostīties, nevarēt izrunāt.
- mokstīt Stostīties, nevarēt pareizi izrunāt.
- bibināt Stostīties, stomīties, pļāpāt, neskaidri runāt.
- iztoterēt Stostoties izrunāt.
- atkārtoties Strādāt ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem (parasti mākslā), runāt, stāstīt (vienu un to pašu).
- izgrūst Strauji, spēji pateikt, izrunāt (piemēram, steigā, uztraukumā); īsi, aprauti, arī negribīgi pateikt, izrunāt.
- aizrīties Strauji, steidzīgi (ēst, runāt u. tml.).
- dakalēties Strīdēties, runāt čigāniski.
- kaķēties Strīdēties, runāt kaitinoši (parasti ne īpaši nopietni).
- apostrofēt Strupi uzrunāt.
- skaldīt Strupi, asi, arī kategoriski teikt, runāt.
- izsvepstēt Svepstot pateikt, izrunāt.
- svepšņāt svepstot teikt, runāt.
- temmēt Svinīgi teikt, runāt.
- harangēt Svinīgi uzrunāt.
- šlupški Šlupski runāt - šļupstēt.
- burbēt Šļupstēt, klusu runāt līdz apnikumam.
- šluberēt Šļupstēt, neskaidri runāt (par mazu bērnu).
- švepstēt Šļupstēt, neskaidri runāt, radot svelpšanai līdzīgas skaņas vai pieskaņas, caur zobiem runāt; svepstēt.
- svipstēt Šļupstēt, neskaidri runāt, radot svelpšanai līdzīgas skaņas vai pieskaņas, caur zobiem runāt.
- pantarēt Šļupstēt, neskaidri runāt.
- šļipstināt Šļupstēt, neskaidri runāt.
- svipstināt Šļupstēt, runāt ar svilpjošu pieskaņu; svipsnāt.
- svipsnāt Šļupstēt, runāt ar svilpjošu pieskaņu.
- svīpsnāt Šļupstēt, runāt ar svilpjošu pieskaņu.
- veteļot Šļupstoši runāt.
- izšļupstēt Šļupstot pateikt, izrunāt.
- izšņākt Šņācošā balsī pateikt, izrunāt.
- šņāķēt Šņācoši caur degunu runāt.
- dvēst Šņācoši klusi runāt.
- izšņukstēt Šņukstot pateikt, izrunāt.
- jūsējs Tā cilvēka biedrs, viņa kolektīva loceklis, kuru uzrunā ar "jūs", pie kura vēršas; divu vai vairāku uzrunāto cilvēku biedri, viņu kolektīva locekļi.
- jūsējs Tā cilvēka ģimenes loceklis, piederīgais, kuru uzrunā ar "jūs", pie kura vēršas; divu vai vairāku uzrunāto cilvēku ģimenes locekļi, piederīgie.
- jūsmājas Tā cilvēka mājas, kuru uzrunā ar "jūs", pie kura vēršas; divu vai vairāku uzrunāto vai vienas ģimenes cilvēku mājas.
- vienciemnieks Tā paša ciema iedzīvotājs (kā runātājs).
- pakaļ Tā, ka atkārto, atdarina (kāda runāto, darīto u. tml.).
- iedvesmošana Tāda garīga ietekmēšana, kas cilvēku apvelta ar neikdienišķu, pat pārcilvēcisku spēju domāt, runāt vai rīkoties.
- lielvalode Tāda, kas daudz runā; daudzrunātāja.
- palatalizēts Tāds (par līdzskani), ko izrunā, mēles vidusdaļu papildus paceļot pret aukslējām; latviešu literārajā valodā vienīgā palatalizētā skaņa ir mīkstinātais līdzskanis ŗ, ko vairums runātāju vairs nelieto.
- enklītisks Tāds (vārds), kas tiek izrunāts ar ļoti mazu uzsvaru un kļūst par iepriekšējā uzsvērtā vārda sastāvdaļu.
- runulis Tāds, kam patīk daudz runāt vai kam veicas ar runāšanu.
- runātkārs Tāds, kam piemīt kāre runāt.
- vietējs Tāds, kas atrodas noteiktā, parasti runātājam vai vērotājam tuvā, arī zināmā, vietā, teritorijā (piemēram, par iestādi).
- lielrunātājs Tāds, kas daudz runā; daudzrunātājs.
- lielvalodis Tāds, kas daudz runā; daudzrunātājs.
- vietējs Tāds, kas dzīvo noteiktā, parasti runātājam vai vērotājam tuvā, arī zināmā, vietā, teritorijā, tāds, kura darbība ir saistīta ar noteiktu vietu, teritoriju (par cilvēkiem).
- pēdējais Tāds, kas ir minēts (kādā tekstā), par ko ir runāts tikko (pēc kā cita, iepriekšēja).
- dāteris Tāds, kas ir pieradis ātri un neskaidri runāt.
- japānisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts japāņu valodā; raksturīgs japāņu valodai, saistīts ar to; raksturīgs japāņiem.
- krievisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts krievu valodā; raksturīgs krievu valodai, saistīts ar to; raksturīgs krieviem.
- latgalisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts latgaliešu izloksnēs; raksturīgs latgaliešu izloksnēm, saistīts ar tām; raksturīgs latgaliešiem.
- latīnisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts latīņu valodā; raksturīgs latīņu valodai, saistīts ar to; raksturīgs latīņiem.
- latvisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts latviešu valodā; raksturīgs latviešu valodai, saistīts ar to; raksturīgs latviešiem.
- lībisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts lībiešu valodā; raksturīgs lībiešu valodai, saistīts ar to; raksturīgs lībiešiem.
- lietuvisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts lietuviešu valodā; raksturīgs lietuviešu valodai, saistīts ar to; raksturīgs lietuviešiem.
- polisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts poļu valodā; raksturīgs poļu valodai, saistīts ar to; raksturīgs poļiem.
- spānisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts spāņu valodā; raksturīgs spāņu valodai, saistīts ar to; raksturīgs spāņiem.
- vācisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts vācu valodā; raksturīgs vācu valodai, saistīts ar to; raksturīgs vāciešiem.
- zviedrisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts zviedru valodā; raksturīgs zviedru valodai, saistīts ar to; raksturīgs zviedriem.
- mans Tāds, kas ir saistīts ar runātāju, tāds, kas attiecas uz runātāju; tāds, kas izriet no runātāja.
- savs Tāds, kas ir saistīts ar runātāju, uzrunāto vai pieminēto personu, tāds, kas attiecas uz šo personu; tāds, kas izriet no runātāja, uzrunātās vai pieminētās personas.
- tavs Tāds, kas ir saistīts ar uzrunāto personu, tāds, kas attiecas uz uzrunāto; tāds, kas izriet no uzrunātā.
- nepiesardzīgs Tāds, kas kas ir pārsteidzīgs, neizvairās no konflikta situācijām, mēdz izturēties, rīkoties, arī runāt neuzmanīgi, bez apdomas.
- brēcīgs Tāds, kas mēdz brēkt, runāt paaugstinātā balsī, arī skaļi lamāties.
- runīgs Tāds, kas mēdz daudz un labprāt runāt; tāds, kas labprāt mēdz iesaistīties sarunās.
- skaļš Tāds, kas mēdz daudz, spēcīgā balsi runāt, arī smieties, dziedāt u. tml.
- piesardzīgs Tāds, kas mēdz izturēties, rīkoties, arī runāt uzmanīgi, ar apdomu, izvairoties no pārsteidzības, konflikta situācijām.
- vēkšķīgs Tāds, kas mēdz kliegt; tāds, kas mēdz skaļi runāt; tāds, kas mēdz skaļi lamāties.
- vārdnieks Tāds, kas mīl runāt skaistas frāzes.
- čūkstis Tāds, kas nevar labi parunāt.
- čākšis Tāds, kas nevar skaidri izrunāt (dēļ kakla iekaisuma).
- toksts Tāds, kas nevar skaidri izrunāt.
- jākalps Tāds, kas otram visu pa prātam grib izrunāt un izdarīt.
- tavējs Tāds, kas pieder, piemīt ar "tu" uzrunātajam; tavs (1).
- tavs Tāds, kas pieder, piemīt ar "tu" uzrunātajam.
- mēs Tāds, kas pieder, piemīt runātājam (rakstītājam) kopā ar kādu vai kādiem (attiecībā pret citiem).
- mans Tāds, kas pieder, piemīt runātājam, ir daļa no runātāja.
- savs Tāds, kas pieder, piemīt runātājam, uzrunātajai vai pieminētajai personai, ir daļa no tās.
- manējs Tāds, kas pieder, piemīt runātājam; mans.
- bilingvāls Tāds, kas rakstīts vai runāts divās valodās.
- mēms Tāds, kas uz brīdi nespēj runāt (aiz pārsteiguma, satraukuma u. tml.).
- diskrēts Tāds, par ko parasti nemēdz atklāti runāt; intīms; slepens.
- tāmiski Tāmiski runāt - runāt tāmnieku izloksnē.
- ņurdeklis Tas, kas mēdz ņurdēt - neapmierināti runāt, žēloties, gausties.
- joks Tas, kas nav runāts vai darīts nopietni.
- metakomunikācija Tas, ko vēsta runātāja intonācija, žesti utt. un kas nesaskan ar runātāja teikto.
- aizmest (arī aizlikt) kādu (labu) vārdu teikt ko kāda labā; aizrunāt (par kādu).
- aizmest (arī aizlikt) kādu labu vārdu teikt ko kāda labā; aizrunāt.
- aizlikt (arī aizmest) kādu (labu) vārdu teikt ko kāda labā; aizrunāt.
- suflēt Teikt priekšā (tēlotājam, runātājam lomas, runas u. tml.) tekstu.
- kulkt Teikt, runāt (ko bezjēdzīgu, nesakarīgu).
- muldēt Teikt, runāt (ko bezjēdzīgu, nesakarīgu).
- žibēt Teikt, runāt (ko bezjēdzīgu, nesakarīgu).
- sviest Teikt, runāt (vārdus, tekstu), parasti nelaipni; mest (6).
- mest Teikt, runāt (vārdus, tekstu), parasti nelaipni.
- izsaukuma teikums teikums, ar kuru runātājs izpauž jūtas vai emocionālas attieksmes pret kādu īstenības parādību.
- vēlējuma teikums teikums, ar kuru runātājs izsaka vēlēšanos vai novēlējumu.
- pamudinājuma teikums teikums, ar kuru runātājs pamudina klausītāju vai kādu trešo personu veikt kādu darbību; pavēles teikums; rosinājuma teikums.
- šventīt Tekoši runāt.
- ūdensgabals Teksts, teksta fragments, kas jāiemācās no galvas un jāprot raiti, tekoši norunāt, noskaitīt.
- pārdzīvot Tēlot (lomu), runāt (tekstu) ar atbilstošu skatuvisko emocionalitāti.
- Lebensraum teritorija, kāda pēc valsts vai nācijas uzskatiem nepieciešama tās normālai attīstībai; _burtiski_: "dzīves telpa" (sākotnēji, 20. gs. 30. gados, par dzīves telpu runāts attiecībā uz Vāciju).
- taisni Tieši, bez aplinkiem, arī neko neslēpjot (ko runāt, darīt u. tml.).
- nokļūt (arī tikt, būt) (kāda, arī kādam) zobos Tikt aprunātam, pakļautam ļaunprātībai (par cilvēku).
- iekļūt ļaužu valodās tikt aprunātam.
- mežģīties Tikt izrunātam saraustīti, ar grūtībām (par vārdiem); kļūt nesakarīgam, neskaidram (par domām).
- mesties Tikt izrunātam saraustīti, ar grūtībām (par vārdiem); skanēt saraustīti, ar traucējumiem (par balsi, melodiju).
- izarunāties Tikt izrunātam.
- nākt pār kāda lūpām tikt pateiktam, izrunātam.
- izskriet Tikt strauji, neapdomīgi izrunātam (par vārdu, izteikumu).
- šķilties Tikt veikli, raiti teiktam, runātam (par vārdiem, runu, asprātībām u. tml.).
- tīteriski Tīteriski runāt - skaļi un nevienādi runāt.
- mistrēt Traucēt cits citam, darīt un runāt nepareizi.
- ņemties Trokšņaini darboties, izturēties; skaļi runāt.
- žabravāt Trokšņot; skaļi, trokšņaini runāt.
- žabravot Trokšņot; skaļi, trokšņaini runāt.
- trūdi Trūdi runāt - lēnām un klusu runāt.
- pļakšt Tukšas pļāpas runāt.
- niekgrabis Tukši runātājs, pļāpa; niekabīlis.
- pulduris Tukšs runātājs, pļāpa, nemākulis.
- vārduļot Tukšu runāt, daudz runāt.
- murkšķēt Tukšu runāt, muldēt.
- tankšķēt Tukšu runāt, pļāpāt, čivināt.
- konsekutīvā tulkošana tulkošana, runātājam oriģinālvalodā ieturot pauzi; secīgā tulkošana.
- tulks tulkotājs, kas mutiski tulko tekstu no vienas valodas citā valodā; speciālists, kurš specializējies runāta teksta tulkošanā mutvārdos.
- šurpmāk Tuvāk vietai, kur atrodas runātājs vai ar ko ir saistīts runātājs (pārvietoties, pārvietot).
- padīkt Uzmācīgi, apnicīgi parunāt, arī palūgt.
- sīkt Uzmācīgi, apnicīgi runāt, lūgt, prasīt; apnicīgi dziedāt.
- dīkt Uzmācīgi, apnicīgi runāt, lūgt, prasīt.
- uzbildināt Uzrunāt (1).
- uzbilst Uzrunāt (1).
- pasaukt Uzrunāt (kādā vārdā); uzrunājot nosaukt (kāda vārdu).
- jūsot Uzrunāt (kādu) ar "jūs".
- jautāt Uzrunāt (kādu), izsakot jautājumu.
- uzjautāt Uzrunāt (kādu), izsakot, parasti īsu, jautājumu.
- uztaujāt Uzrunāt (kādu), izsakot, parasti īsu, jautājumu.
- uzdēvēt Uzrunāt (pagodinoši).
- būt uz jūs (ar kādu) uzrunāt ar "jūs".
- būt uz tu (ar kādu) uzrunāt ar "tu".
- tutināt Uzrunāt ar "tu".
- tutulēt Uzrunāt ar "tu".
- tutuļot Uzrunāt ar "tu".
- tuvēt Uzrunāt ar "tu".
- tuināt Uzrunāt ar tu.
- kungot Uzrunāt ar vārdu "kungs"; kungoties.
- kungoties Uzrunāt ar vārdu "kungs".
- jūsoties Uzrunāt citam citu ar "jūs".
- uzgodāt Uzrunāt pagodinājuma vārdā; pagodinoši uzrunāt.
- zadināt Uzrunāt, bildināt.
- zadīt Uzrunāt, bildināt.
- bildināt Uzrunāt; arī sveicināt.
- uzbilsties Uzrunāt; ierunāties.
- nobildināt Uzrunāt.
- tavā laikā uzrunātās personas dzīves laikā, darbības posmā.
- žamerīt Uztraukti un skaļi sarunāties.
- lasīt Uztvert, saprast rakstu valodā (tekstu); uztverot, saprotot rakstu valodā (tekstu), runāt (to klausītājiem).
- dadzirdēt Uzzināt (ko runātu).
- dadzirst Uzzināt (ko runātu).
- nodzirdēt Uzzināt (ko runātu).
- vāciskam Vāciski (runāt).
- plīsiski runāt vāciski runāt.
- švērnīt Vāciski runāt.
- dziesmuspēles Vācu komiskā opera (18. gs.) ar runātiem dialogiem un idillisku sadzīves sižetu.
- dziesmuspēle Vācu komiskā opera ar runātiem dialogiem un parasti ar idillisku sadzīves sižetu; attiecīgais operas žanrs.
- ievaidēties Vaidot ierunāties.
- ievaimanāties Vaimanājot ierunāties.
- kult izkultus salmus vairākkārt runāt par vienu un to pašu; spriedelēt par jau (sen) zināmām patiesībām.
- kult niekus (arī tukšu), biežāk kult tukšus (arī izkultus) salmus vairākkārt runāt par vienu un to pašu; spriedelēt par ko jau (sen) zināmu.
- kult tukšus (arī izkultus) salmus, retāk kult niekus (arī tukšu) vairākkārt runāt par vienu un to pašu; spriedelēt par ko jau (sen) zināmu.
- kult tukšus (arī izkultus) salmus, retāk kult tukšu (arī niekus) vairākkārt runāt par vienu un to pašu; spriedelēt par ko jau (sen) zināmu.
- ūjināt Vairākkārt skaļi izrunāt "ū" skaņu vai skaņu savienojumus, kas sākas ar "u", "ū", lai sasauktu kādu.
- uzūjināt Vairākkārt skaļi izrunāt "ū" skaņu vai skaņu savienojumus, kas sākas ar "u", "ū", lai sasauktu kādu.
- svaidīt Vairākkārt, arī neapdomīgi teikt, runāt (vārdus, tekstu), parasti nelaipni; vairākkārt radīt (kādas skaņas); mētāt (3).
- mētāt Vairākkārt, arī neapdomīgi, teikt, runāt (vārdus, tekstu), parasti nelaipni; vairākkārt radīt (kādas skaņas).
- naukšis Vājš runātājs.
- ņaukšis Vājš runātājs.
- mapudungu valoda, kurā runā mapučo cilts indiāņi, gk. Čīlē, \~400000 runātāju.
- lingvistiskā situācija valodas funkcionēšanas apstākļu kopums, kas raksturo kādā sabiedrībā konkrētā brīdī runāto valodu pozīcijas: cik un kādas valodas attiecīgajā areālā lieto, cik cilvēku noteiktu apstākļu ietekmē tajās runā, kāda ir kolektīva locekļu attieksme pret šīm valodām u. c.
- valodas situācija valodas funkcionēšanas apstākļu kopums, kas raksturo kādā sabiedrībā konkrētā brīdī runāto valodu pozīcijas: cik un kādas valodas attiecīgajā areālā lieto, cik cilvēku noteiktu apstākļu ietekmē tajās runā, kāda ir kolektīva locekļu attieksme pret šīm valodām u. c.
- solecisms Valodas kļūda; nepareizs, attiecīgās valodas normām neatbilstošs vārdu savienojums (nosaukums cēlies no Solās - senās Atēnu kolonijas, kur grieķiski runāts visai nepareizi).
- koinē valodas paveids, kas kalpo saziņai starp vienas valodas dažādu dialektu runātājiem; parasti tas izveidojas uz viena (vai divu) dialektu pamata.
- valodas politika valsts nacionālās politikas sastāvdaļa, kas nosaka valstī lietoto valodu statusu un funkciju sadalījumu starp tām un konkrētu valodu runātāju lingvistiskās tiesības, kā arī sekmē valodu izpēti un attīstīšanu.
- konotatīvais komponents vārda leksiskās nozīmes daļa - nozīmes pamatkomponenta uzslāņojums, kas izsaka runātāja emocionālo attieksmi vai norāda vārda lietojuma sfēru.
- nozīmes papildkomponents vārda leksiskās nozīmes daļa - nozīmes pamatkomponenta uzslāņojums, kas izsaka runātāja emocionālo attieksmi vai norāda vārda lietojuma sfēru.
- pusčuksts Vārds, izteikums, kas ir izrunāts pusčukstus.
- šļupsts Vārds, izteikums, kas ir izrunāts šļupstot.
- mēles mežģis vārds, vārdu savienojums vai garāks sakāmais, kura izrunāšana prasa no runātāja īpašu runas orgānu piepūli, lai izrunātu pareizi
- pasīvais vārdu krājums vārdu krājums, kuru runātājs zina un saprot, bet brīvi nelieto.
- a Vārdu savienojumos "a mošk", "a varbūt", "a vot", "a davai", ievadot atbildes repliku (vai retorisku atbildi uz runātāja paša iepriekš teikto) ar iebilduma, pretstatījuma vai papildinājuma nozīmi.
- ņērgt Vārgi un nesaprotami runāt.
- ņerkt Vārgi un neskaidri runāt; runāt blēņas.
- ventrilokvists Vēdera runātājs.
- ventrologs Vēderrunātājs.
- artikulēt Veidot, izrunāt (valodas skaņas).
- pārrunāt veiklāk, stiprāk runāt.
- liet veikli runāt ko neticamu, fantazēt; veikli melot.
- liet ūdeni veikli runāt ko neticamu; veikli melot
- izārdīt Veikli runāt.
- bērt kā no grāmatas veikli, ātri runāt.
- kā no grāmatas veikli, ātri, arī prasmīgi (runāt, stāstīt u. tml.); ar labu izpratni, labām zināšanām.
- viķelēt Veikli, lipīgi runāt.
- dakaulēt Vēl papildus kaut ko nosacīt, norunāt.
- izdankoties Veltīgi mēģināt pierunāt.
- runāt vējā veltīgi runāt.
- mēli deldēt veltīgi, bez panākumiem runāt.
- runas uzvedība verbālo un neverbālo pazīmju komplekss, kas ietver runātāja izturēšanos runas laikā, mīmiku, žestus, kinētiskos signālus un lingvistiskā varianta izvēli.
- šurp Vēršoties pie runātāja (piemēram, runāt, skatīties).
- verveļāt Vervelēt, neskaidri runāt.
- viduslatīņu Viduslatīņu valoda - viduslaikos runātā latīņu valoda ar ķeltu, ģermāņu un romāņu valodās aizgūtiem elementiem.
- žabrēties Vieglprātīgi runāt.
- vienā mutes iepletumā, arī ar vienu mutes iepletumu vienā paņēmienā, bez pārtraukuma (runāt, dziedāt).
- vienā mutes ieplētumā, arī ar vienu mutes ieplētumu vienā paņēmienā, bez pārtraukuma (runāt, dziedāt).
- vienā mutes ieplētumā vienā paņēmienā, neapstājoties (parasti runāt).
- tulkošana Vienā valodā (oriģinālvalodā vai avotvalodā) rakstītā vai runātā vārda, teksta satura, jēgas, domas (ieskaitot zemtekstus u. c.) izteikšana ar citas valodas (mērķvalodas vai tulkojumvalodas) līdzekļiem.
- mutvārdu tulkošana vienā valodā runāta teksta tulkošana citā valodā mutvārdos; mutiskā tulkošana.
- mutiskā tulkošana vienā valodā runāta teksta tulkošana citā valodā mutvārdos; mutvārdu tulkošana.
- zadināties Vienam otru piesaukt, uzrunāt.
- tutelēties Vienam otru uzrunāt ar "tu".
- tutēties Vienam otru uzrunāt ar "tu".
- tutināties Vienam otru uzrunāt ar "tu".
- tutulēties Vienam otru uzrunāt ar "tu".
- koris Vienlaicīgi, reizē (piemēram, runāt, kliegt, smieties).
- tubrālības Vienošanās (ko parasti apstiprina, iedzerot pa glāzei alkoholiska dzēriena) uzrunāt vienam otru ar "tu".
- izrunāt Vienoties (par ko), sarunāt.
- runājiens Vienreizēja paveikta darbība --> runāt(1).
- stellaža Viens no spekulatīvākiem biržas darījumu veidiem, kad pircējs iegūst izvēles tiesību nopirkt termiņā attiecīgās preces, resp. vērtspapīrus, vai arī tos piegādāt par iepriekš norunātu cenu.
- heterogrāfs Viens no vārdiem, kas tiek izrunāti vienādi, bet rakstīti dažādi.
- heterofons Viens no vārdiem, kas tiek rakstīti vienādi, bet izrunāti dažādi.
- mūsupuse Vieta, apvidus, kur (līdz ar citiem) dzīvo runātājs.
- turiene Vieta, kas atrodas samērā tālu no runātāja, vērotāja.
- tejiene Vieta, kurā atrodas runātājs, vērotājs vai kura tam ir tuvu; šejiene.
- šejiene Vieta, kurā atrodas runātājs, vērotājs vai kura tam ir tuvu.
- šīpuse Vieta, teritorija, kurā atrodas, dzīvo runātājs, vērotājs.
- lunkmēlis Viltīgs runātājs, glaimotājs.
- turp Virzienā uz vietu, kas atrodas samērā tālu no runātāja, vērotāja (pārvietoties, pārvietot).
- turpu Virzienā uz vietu, kas atrodas samērā tālu no runātāja, vērotāja (pārvietoties, pārvietot).
- šurp Virzienā uz vietu, kur atrodas runātājs vai ar ko ir saistīts runātājs (pārvietoties, pārvietot).
- pļampīt Visādi izrunāties, ar runāšanu ākstīties.
- ar pilnu muti visgudri, viszinīgi, lielīgi, bez kautrības, skaļi (runāt).
- vatalīt Visiem reizē un daudz runāt.
- te Vispārināti norāda uz darbību, norisi, stāvokli, arī uz apstākļiem, situāciju, ar ko ir cieši saistīts runātājs, vērotājs; pretstats: tur (2).
- tur Vispārināti norāda uz darbību, norisi, stāvokli, arī uz apstākļiem, situāciju, ar ko ir, parasti vāji, saistīts runātājs, vērotājs; pretstats: te 1.
- treikāt Visvisādi runāt.
- vīšu Vīšu nevīšu runāt - haotiski, nesakarīgi blēņas runāt.
- sprēgāt Dievam acīs zaimot, nekrietni izrunāties.
- lacināt Zaimot, pulgot, aprunāt, paļāt.
- šīzeme Zeme, vieta, teritorija, kurā atrodas, dzīvo runātājs.
- psiholingvistika Zinātnes nozare, kas pētī valodu tās konkrētajās realizācijās, izteikumos, attiecībās starp runātāju un klausītāju dažādās situācijās.
- garmēlis Zobgalis; cilvēks, kam piemīt tieksme aprunāt; zākātājs.
- žaberēt Želabaini runāt.
- kunkstēt Žēlabaini, raudulīgi, arī aizturēti vaidot, stenot, runāt, teikt.
runāt citās vārdnīcās:
MLVV
LLVV