stīvināt
Lietojuma biežums :
stīvināt 3. konjugācijas darbības vārds; transitīvs
LocīšanaLocīšana
Īstenības izteiksme:
Tagadne | Pagātne | Nākotne | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | Vsk. | Dsk. | |
| 1. pers. | stīvinu | stīvinām | stīvināju | stīvinājām | stīvināšu | stīvināsim |
| 2. pers. | stīvini | stīvināt | stīvināji | stīvinājāt | stīvināsi | stīvināsiet, stīvināsit |
| 3. pers. | stīvina | stīvināja | stīvinās | |||
Pavēles izteiksme: stīvini (vsk. 2. pers.), stīviniet (dsk. 2. pers.)
Atstāstījuma izteiksme: stīvinot (tag.), stīvināšot (nāk.)
Vēlējuma izteiksme: stīvinātu
Vajadzības izteiksme: jāstīvina
Avoti: LLVV
Korpusa piemēri
Korpusa piemēri
Šie piemēri no latviešu valodas tekstu korpusa ir atlasīti automātiski un var būt neprecīzi.
- Viņai vajadzēja uzkasītu un lakā stīvinātu matu rotu.
- stīvināta galdauta mirdz naži un dakšiņas.
- Īstenībā es gribētu dejot baletu – viegli virpuļot zīda pačkā, stīvināta tilla taurenīšiem ap augšdelmiem.
- Tā kā darba dēļ matus bieži sanāk dedzināt ar veidošanas ierīcēm un lietot stīvinošus līdzekļu, iespēju robežās, cenšos tos saudzēt – nežāvēt ar fēnu, pabarot un kārtīgi ķemmēt.
- Viņa atcerējās kādu savas bērnības gadījumu, kad ģimene vākusies prom no Rīgas, bet māte kopusi dzīvokli, stīvinājusi aizkarus un sacījusi, ka, lai kas aiz viņiem te dzīvotu, viņiem jāsaprot, ka pirms tam dzīvoklī mituši cilvēki ar rietumnieciskām vērtībām.